12 Karamazovi noteikti nepatiks tiem, kas sagaida klasisku Dostojevska lasījumu - tā drīzāk ir brutāla un anarhistiska nekā klasiska interpretācija, lai ko nu mēs katrs saprastu ar šo jēdzieniski izļodzīto vārdu. Dostojevska ideja par Dieva un velna cīņu cilvēka sirds kaujas laikā ar jauneklīgu azartu tiek izspēlēta reālos kautiņos. Smeds brīvi miksējis dažādas laikmetīgā teātra izpausmes - deju, mūziku, vārdu. Scenogrāfija veidota no industriālajiem atkritumiem, ar izolācijas lentu salīmējot sulu, pakešu un čipsu kastes, sanāk visi nepieciešamie kostīmi un rekvizīti, pat «dzīvs» zirgs. Katram ir savs mikrofons, kas izrādes kliedziena efektu vēl tikai kāpina. Dažas mizanscēnas no 12 Karamazovu fotofiksācijas atgādina somu pirmo infernālo mūziklu 1827, kurš ar lepnumu tika izrādīts šoziem Turku Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. Krievu dvēsele, Dievs, mīlestība, nāve, vaina, bailes, visi mūžīgie jautājumi - tas viss Kristiana Smeda interpretācijā kalpo tikai kā iekurs 12 Karamazovu liesmām - izaicina reklāmas materiāli. Protams, nekāds «antikrists» no Kristiana Smeda nesanāks. Kopā ar draugiem viņš 2003. gadā izveidoja neformālu apvienību Houkka Bros/Ģeķu brāļi un iestudēja reliģisko izrāžu triloģiju - intīmā kamerstilā piegriezto pareizticīgo leģendu Svētceļnieks (2005) (rādīta arī Latvijā un savai izrādei iedvesmojusi jauno režisoru Kārli Krūmiņu), sirsnīgo istabas mūziklu par Asīzes Franciska dzīvi Bērni, putni un puķes (2006) un radiošovu par Mārtiņu Luteru Pastardienas radio (2008).
12 Karamazovi ir Kristiana Smeda senāka sapņa īstenojums - Dostojevska Brāļus Karamazovus viņš vēlējās iestudēt jau gadiem, bet strādāt kopā tieši ar šiem 15 igauņu jaunajiem aktieriem (Von Krahl Theater) cerēja jau kopš 2008. gada. «Karamazovu neprāts», kā iestudējumu raksturo paši, tapis Karamazovu meistardarbnīcā vairāk nekā divu mēnešu garumā. 12 Karamazovi ir abu šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētu Turku un Tallinas sadarbības projekts.