Mēģinājumi ierobežot alkohola tirdzniecību vienmēr izsauc pastiprinātas kaislības. Grozījumi Alkohola aprites likumā, kuri jāpieņem līdz maija beigām, nav izņēmums.
Tiek iztēlots, ka Saeimas līmenī notiek baigā cīņa ar alkoholismu. Iecerētie grozījumi gan vairāk atgādina lielāku tirdzniecības vietu interešu lobēšanu pret mazākām tirdzniecības vietām. Faktiski tie ir par labu lielveikaliem. Saeimā notiekošais ir lobisms, nevis konceptuāla politika cilvēku veselības interesēs.
Gribat nopietni ierobežot alkohola tirdzniecību? Nosakiet, ka to drīkst tirgot tikai speciālos veikalos. Ja tas ir neiespējami, jo alkohola lobijs un politiķu naudas kāre ir pārāk stipri faktori, nosakiet vismaz noteikumu alkoholu tirgot atsevišķās zālēs.
Bet arī te parādās formulējums «atsevišķā tirdzniecības zāles zonā». Kas ir «zāles zona»? Ar kartona reklāmu aizkarināts stūrītis, priekšā pagrūsts plauktiņš? Kas būs interpretētājs? Kāds staigās pa veikaliem un prasīs kukuļus?
Un kāpēc alkohola tirdzniecības ierobežošanai ir vajadzīga videonovērošana? Lai zagļi nenodzertos? Vai kāds lobē apsardzes biznesu. Bet varbūt atkal tāpēc, ka lielveikalos tāda ir, bet mazajos veikalos - ne visos.
Arī mazās DUS ir norūpējušās. Ierobežojumi būs par labu nestēm, lukoiliem un statoiliem. Lielie pārcietīs, mazie izputēs.
Pozitīvi, ka līdz 25 gadu vecumam, pērkot alkoholu, tiks prasīts dokuments. Jaunais iedzert gribētājs tiešām var prasties paķert dokumentu, pirms dodas apmierināt tieksmi. Vienmēr var pateikt, ka pusaudzis tādēļ pirks narkotikas. Tomēr tā nav.
Tiem, kuri saka, ka nekādiem ierobežojumiem vispār nav nekādas jēgas, iesaku padomāt, kas būtu, ja katrā kioskā pārdotu šņabi, zāli un kokaīnu. Bez ierobežojumiem.