Pateicoties Ugāles kazkopja un Latvijas Kazu audzētāju biedrības (KAB) ierosmei, pirms pusotra gada Kazdangas piena pārstrādes uzņēmums SIA Elpa izstrādājis receptūru un no Edmunda piegādātā kazas piena sācis ražot puscieto sieru Kazdangers, kuram Latvijā pagaidām nav analogu. Speciālisti vērtē, ka tas ir ne tikai veselīgs, bet arī «īpaši izcils, cienīgs un gards».
Piens un gaļīgie būru āži
No sava 34 slaucamo kazu ganāmpulka - kopā ar jaunuļiem un četriem āžiem tajā ir 70 galvu - Edmunds dienā iegūst 70-110 litru piena. Apmēram trešā daļa turpat Laiciņos tiek fasēta puslitra pudelēs un nogādāta tirdzniecības vietās Ventspilī, Kuldīgā, Liepājā un citās Kurzemes pilsētās un pagastos. Edmunds atzīst, ka pagaidām piena bizness peļņu nenes, taču ienākumus dod valsts subsīdijas par šķirnes dzīvniekiem un kazlēnu pārdošana.
Pēdējā laikā pasaulē un arī Latvijā palielinājusies interese par kazas gaļas izmantošanu uzturā. Šai ziņā par īpaši vērtīgām tiek nosauktas no Dienvidāfrikas nākušās būru šķirnes (Boer goats) kazas. Rēķinoties, ka arī mūsu valstī interese par kazlēnu gaļas patēriņu pieaugs, Laiciņi nesen ārzemēs iegādājušies divus būru āžus, kas apkalpo saimniecībā esošās Zānes un Latvijas vietējās kazu šķirnes dāmas. Edmunds ar nožēlu gan bilst, ka pagaidām Latvijā šīs ekskluzīvās gaļas patēriņš ir minimāls, jo būru šķirne pie mums tikai tagad sāk ieviesties.
Kazas līdumnieces
Rīgā dzimušais Edmunds Tropiņš dzīves lielāko daļu pavadījis Kurzemē, beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, iegūstot inženiera mehāniķa specialitāti. Taču brīvvalsts sākuma gados izvēlējies pievērsties tolaik relatīvi ienesīgajai kokmateriālu tirdzniecībai un veikalu biznesam. Kad izdevīgums sācis noplakt, Edmunds Ugāles pagasta Māteru ciemā iegādājies pussabrukušās Laiciņu ēkas un aizlaisto zemi. «Laiciņu lauki bija tik aizauguši, ka meklēju veidu, kā apaugumu lētāk likvidēt. Atcerējos, ka ar to galā var tikt brikšņos palaistās kazas,» par savu slinkumu vicināt cirvi tagad pasmaida Edmunds. Taču ar četrām nopirktajām kazām gadiem augušajiem krūmiem bijis par maz, tāpēc nācies ganāmpulku palielināt līdz desmit galvām. Tāds ir arī minimālais šo dzīvnieku skaits, lai iegūtu šķirnes lopu saimniecības statusu.
«Daudzi kazas dēvē par negantniecēm un velna ģīmjiem, taču man reti nācies sastapt tik inteliģentus, barības ieguves ziņā radošas izdomas pilnus un neatlaidīgus dzīvniekus,» pieredzē dalās Edmunds.
Attiecībā uz kazām Tropiņu ģimenē ir arī cita pozitīva pieredze. «Pirms daudziem gadiem zīdaiņa vecumā mūsu vecākajam dēlam sākās alerģija, pret kuru nepalīdzēja zāles. Kāda lauku sieviņa ieteica mazulim dot kazas pienu, un slimība jau pēc pāris mēnešiem atkāpās. Tagad Reinis ir sportisks un vesels cilvēks, studē Zviedrijā,» Edmunds stāsta, ka arī trīs pārējie viņa bērni labprāt lietojot kazas pienu un tā produktus, esot stipri un enerģiski.
Zemnieks atzīst, ka veselīga ēdiena komplektam vajadzētu arī savu bišu dravu, jo apstākļi tās ierīkošanai Laiciņos gandrīz ideāli. Edmunds smejas, ka to viņš arī darītu, ja vien bitēm nebūtu dzeloņu. «2002.gadā gandrīz četru hektāru platībā iestādījām arī ābeļdārzu ar vairāk nekā 2500 kociņiem, kas jau ražo,» Edmunds atzīst, ka cer uz plantācijas ienesīgumu nākotnē, tas varētu palīdzēt arī kazkopības augšupejai.
Kazu audzētājs neslēpj, ka piena realizāciju gribētu palielināt līdz 500 litriem nedēļā un šinī nolūkā bez jau minētajām piegādēm SIA Elpa daļu slaukuma tirgos un veikalos cer palaist ar piensaimnieku lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīva Dundaga starpniecību, tas to pudelēs varētu piedāvāt pasterizētu.
Jāstrādā kompleksi
Edmunds Tropiņš ir Latvijas Kazu audzētāju biedrības valdes loceklis. Edmunds biedrības ietvaros cenšas sekmēt kazas piena un tā produktu ražotāju ciešāku sadarbību, jo kopīgi varētu iespiesties pat ārzemju tirgos. KAB valdes priekšsēdētāja Kristīne Piliena zināja teikt, ka Latvijā ap 95 procentiem kazu tiek turētas slaukšanai un tikai pieci procenti no kopskaita ir gaļas lopiņi.