Ir bijuši pētījumi, kuru autori sakās atraduši saikni starp pārlieku dzīvošanu virtuālajā realitātē un realitātes sajūtas zušanu. Tos var apšaubīt, bet brīžiem tomēr liekas, ka kāda daļa patiesības šajās hipotēzēs tomēr ir. Tam apliecinājums ir arī mammīte, kas draugos ielika video, kā savu mazgadīgo dēlu ar galvu uz leju mērcē šašlika spainī. Pēc plašās rezonanses un Rīgas domes (RD) Administratīvās komisijas uzliktās maksimālās soda naudas viņa diez vai vēlreiz ko tādu darīs. Vismaz publiski ne, bet ne jau publiskums šajā gadījumā ir problēmas atslēga. Par realitātes šovu raganas ķēķī ar bērna marinēšanas elementiem 50 lati nešķiet sevišķi daudz. Naudas soda audzinošais efekts šķiet visai apšaubāms - tā naudiņa galu galā tiks atrauta tam pašam mērcētajam mazgadīgajam. Bet ne jau par sodu vien ir runa, un pat ne par ekstrēmi alternatīvām audzināšanas metodēm, bet par to, ka ļaudīm bija ienācis prātā to uzfilmēt. Pat vēl vairāk - ielikt vispasaules apskatei. Tas tomēr liecina par konkrētās mātes nespēju nošķirt saprātīgas audzināšanas metodes no tādām, kas bērnam var radīt neatgriezenisku traumu. Māte pēc tam vēl atļāvās pabrīnīties par radušos ažiotāžu, jo tas taču «privāts mājas video» (globālā tīmeklī!) un «tikai joks» (diez vai marinējamais puika arī tā domāja).
Patiesais sociālais tīkls šai gadījumā ir piedauzīgajam video sekojušais sašutums un RD Bērnu lietu apakškomisijas spriedums. Proti, tas, kas kundzītes radošās pašizpausmes nosodīja un ierobežoja to principu un vērtību vārdā, kas mūs dara par sabiedrību un tiešām vieno. Un komunikācija nav tā, piedodiet, audiovizuālā caureja, par ko tā lielā mērā ir degradējusies, bet gan rūpīgs darbs, kas sākas ar sava prāta sakārtošanu.