Mani izsūtīja uz Sibīriju, un pats leģionā nenonācu, tomēr daudzi no maniem draugiem, skolas biedriem gan, jaunākie - t. s. gaisa izpalīgos. Un 16. martā es eju uz dievkalpojumu Doma baznīcā, eju kopā ar leģionāriem pie Brīvības pieminekļa, ja ir izdevība būt šajā dienā Lestenē, esmu tur. Man ir ļoti dīvaini dzirdēt, ka 16. marta atzīmēšanu varētu aizliegt, jo leģionāri tomēr ir mūsu varoņi. Skaidrs, ka bija arī latvieši, kuri cīnījās pretējā pusē, bet... kad es pirmoreiz atgriezos Latvijā 1947. gadā (1949. gadā mani atkal izsūtīja), šie cilvēki, kuri bija cīnījušies padomju armijā, ar to sevišķi nelepojās. Visi pieminēja leģionārus. Starp citu, ne daudzi zina, ka daži no viņiem, nonākuši sabiedroto gūstā, pēc tam tika izmantoti arī Nirnbergas procesa apsardzē. Tajās baltajās getrās.
Vai nebūtu pareizāk, ka 16. martā atļauj vienu, Daugavas vanagu rīkotu pasākumu un mēs iztiekam bez tiem aktīvistiem, to skaitā gan to antifašistu, gan arī t. s. nacionālistu pusē, kas rada lielo ažiotāžu?
Var jau būt, ka tāds laiks pienāks. Bet gribu teikt, ka ne jau leģionāri taisa to ažiotāžu. Var jau saprast, ka rodas neērtības, tomēr, kamēr leģionāriem Rīgā nav sava pieminekļa, kur citur tad lai viņi iet?
Ko jūs sakāt par ideju, ka par kopēji svinamu dienu atzītu 11. novembri? Jo 11. novembra gadījumā var runāt par armiju, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, savukārt leģionāru gadījumā tā gan bija cīņa pret komunistiem, bet Hitlera plānos taču neatkarīga Latvija neietilpa. Tas nebija, ja tā var teikt, viņu karš.
Atvainojiet, bet tā ir tikai runāšana no šodienas viedokļa - cilvēki mūsdienās nevar iejusties tā laika cilvēku domāšanas veidā. Kad ienāca padomju armija, man bija 14 gadu un es runājos ar saviem paziņām, nākamajiem leģionāriem. Un visiem bija skaidrs, ka karš būs. Un mums - turklāt ne tikai puikām, bet arī pieaugušajiem, - nebija ne jausmas, kas tas fašisms, nacisms tāds ir. Ne par nometnēm ko zinājām, neko. Par komunismu gan - tas notika mums acu priekšā. Un es zinu, ka, ja mani nebūtu izsūtījuši, es arī, jā, ar lielu nepatiku, bet būtu vilcis to vācu uniformu.
Parunāsim par fondu Sibīrijas bērni. Kāds ir tā mērķis?
Fondu nodibināja apmēram desmit cilvēku. Pirmajā izsūtīšanas reizē Sibīrijā tika apmēram 3000 bērnu no Latvijas. Attiecīgi fonda uzdevums ir apzināt šo cilvēku likteņus - kuri atgriezās, kuri diemžēl ne.
Šādā kontekstā - ko jūs domājat par dubultpilsonības piešķiršanu, piemēram, Krievijas latviešiem, starp kuriem taču var būt izsūtītie un viņu pēcnācēji?
Nu, man jau liekas, ka tie, kuri gribēja atgriezties dzimtenē, to izdarīja. Droši vien bija dažādi kavējoši apstākļi, tomēr, ja vien bija vēlme, atgriezties varēja. Līdz ar to...
Bet atgriezties jau varēja arī t. s. rietumu latvieši, kuru gadījumā gan mēs šo dubultpilsonību atļaujam...
Ja atļauts pajokot, atgriezties no turienes, kur tev iet slikti, tomēr ir vieglāk. No vieglas dzīves tik labprāt neatgriežas.
Vai, jūsuprāt, valsts dara pietiekami represēto labā?
Es jau neesmu no čīkstētājiem, tādēļ nežēlojos. Tiesa, derētu lielāka pretimnākšana veselības aprūpē. Vecie vīri un sievas tomēr daudz cietuši, un šajā ziņā viņiem vajadzētu palīdzēt. Neesam jau vairs tik daudzi.