Jā, ik pa brīdim medijos tveram informāciju, ka kāds no politiķiem ir saskāries ar vienu vai otru problēmu, bet risinājumu piedāvājums ir vai nu skops, vai skar tikai dažas problēmu nianses, neatbildot uz jautājumu kopumā - ko cilvēkiem domāt, darīt un kā justies. Profesionālai pieejai vienmēr raksturīgs stratēģisks skatījums uz sistēmu kopumā, bet, ja tādas nav, ir tikai reakcijas uz atsevišķiem «tekošajiem» jautājumiem.
Kāpēc tas ir svarīgi? Faktiski visi noziedzības novēršanas un kontroles mehānismi ir vērsti uz valsts varas stiprināšanu. Cik stipra var būt valsts vara, ja likumi, kas veido šīs varas pamatu, kļūst par relatīvu jēdzienu? Varbūt kāds man nepiekritīs un teiks, ka likumi vienmēr būs relatīvi - tie būs tādi, kā tos uztvers cilvēki. Tieši šis arī ir viens no pašreizējiem riska aspektiem.
Ticības zudums
Sociāli ekonomisko apstākļu ietekme patlaban ir ne tikai mainījusi to, kā cilvēki uztver varas izdotos nosacījumus, bet arī pašas varas spējas noturēt šo nosacījumu prestižu - nodrošināt tiesiskumu. Domājams, ka politiķiem vajadzētu pievērst uzmanību ne tikai notiekošajām kvantitatīvajām izmaiņām sabiedrībā (dzimstības mazināšanās, emigrantu pieaugums no Latvijas uz citām valstīm, mirstība), bet arī uz Latvijā palikušās sabiedrības kvalitatīvajām izmaiņām. Negatīvas izmaiņas sabiedrības kvalitātēs ir cieši saistītas ar noziedzības pieaugumu. Turklāt, jo lielāka daļa sabiedrības zaudēs savas kvalitātes (dzīves līmeni, iespējas izglītot bērnus, reālas cerības uz rītdienu), jo mazāk tā ticēs varas izdoto normu lietderīgumam. Ja strauji pieaugs cilvēku skaits, kas zaudējuši dzīves kvalitātes, iespējams, tas producēsies dusmās un pat naidā, kas var novest pie smagu noziegumu strauja kāpuma ļoti īsā laikā. Pirmās pazīmes tam parasti ir noziegumu pieaugums, kas saistīts sākumā ar svešas mantas nolaupīšanu, vēlāk jau tie saistās ar fizisku kaitējumu nodarīšanu neaizsargātākajām sabiedrības grupām - bērniem un sirmgalvjiem. Kaut arī īstenībā tas būs izskaidrojams ar to, ka ir kļuvis daudz tādu cilvēku, kuri līdzekļu un audzināšanas trūkuma dēļ neprot vairs ilgāk palikt legālās godprātības robežās un zaudējuši spēju pretoties nozieguma kārdinājumiem.
Cietums ir valsts valstī, kā rakstīja Vitolds Zahars. Piekrītu, bet tikai stabilos apstākļos. Šodien tādu nav, un ir svarīgi saprast, ka jādara viss iespējamais, lai šī valsts pati nepārvērstos par sodīšanas mašīnu un cietumu vienā. Vienus bargi sodot, īpaši nešķirojot iemeslus, pārējos ievietojot preventīvajā sociālekonomiskā parāda atstrādāšanas cietumā. Tādējādi varam nonākt situācijā, kad lielākā sabiedrības daļa uzskata - likums ir radīts dažiem un attiecas uz citiem. Šādā gadījumā par tiesiskumu var runāt vien kā par aizgājēju, ko sabraucis izmisumā būvēts ātrvilciens, kas dodas ceļā caur noziegumu uz cietumu!
Cietums un vara
Cietums neapšaubāmi ir varas instruments, kas ir cilvēces radīts, lai kalpotu noteiktam mērķim. Kaut arī cilvēce savā attīstībā tam nav varējusi rast pietiekami nopietnas alternatīvas, es nesliecos atbalstīt cietumu kā efektīvu institūtu. Jo cietums ir divkārša ekonomiska kļūda: tieša ar tā organizācijas iekšējām izmaksām (tas ir dārgs sods) un netieša ar bezgalīgo likumpārkāpumu izmaksām (piemēram, sekas ieslodzīto ģimenēm).
Cietums izskatās tieši tāds kā vara - vieni no cietuma baidās, citi tā esamību apzinās, bet neko par to negrib dzirdēt. Cietums atspoguļo varas spēku - jo varai vairāk veicas tiesiskuma vairošanā, jo cietumu ir mazāk, bet, ja tā ir vāja, cietumu ir daudz, ieslodzīto arī un, kā likums, tajos valda zināma patvaļa. Visā tajā noteikti jābūt kādam, kurš zina, ko ar to darīt, jo sevišķi šobrīd, kad iemeslu ieslodzīto skaita pieaugumam kļūst vairāk nevis mēnešiem, bet dienām.
Tomēr notiekošais ap cietumiem un tajos neliecina par konsekventu un pārdomātu rīcību. Ir patiess prieks, ka šobrīd mēs vairs nerunājam par pagājušajā gadā iecerēto 400 miljonu vērto, samērā haotiski plānoto un miglaini skaidroto cietumu slēgšanas, nekustamo īpašumu kustināšanas un būvniecības koncepciju, kas būtu neprognozējama ar savām sekām Latvijas nodokļu maksātājiem. Šī projekta tāme pagaidām Latvijas cietumu sistēmai ir mīnus viens (Pārlielupes) cietums, kurā vēl kādu laiku varēja izmitināt noteikti vismaz 400 ieslodzīto, kaut arī tas bija visai nolaists. Tomēr ieslodzīto skaits, pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes ziņām, šogad 14.aprīlī bija 7162 cilvēki. Tas jau ir par 614 ieslodzītajiem vairāk nekā pērn, bet viss vēl tikai sākas. Tā kā nekādas jaunas iestādes, slēdzot Pārlielupes cietumu, uzceltas netika, tā iemītniekus mierīgi saspieda pāri palikušajos cietumos. Atliek vien cerēt, ka ieslodzīto skaita straujam pieaugumam vismaz ir kāds plāns.
Tāpēc nav brīnums, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība bažījās par iespējamajiem dumpjiem. Protams, dumpji cietumos ir iespējami vienmēr un nekad. Taču šādi paziņojumi ir tikpat krāšņi, cik bezatbildīgi, jo ieslodzītie arī skatās televīziju un lasa avīzes un var uztvert tos burtiski - kā aicinājumu uz dumpi! Un tiešām - zināšanas par pagātni bez secinājumiem nevar būt pamats nākotnes redzējumam. Ieslodzītie nav noturami aiz sētas ar fizisko apsardzi vien - gan pašu darbinieku, gan ieslodzīto drošības 90% ir šo abu pašu galvās, turklāt 80% no iepriekšējiem deviņdesmit ir cietumu darbinieku galvās. Tāpēc ar rūgtu smaidu var lasīt 9.aprīļa avīzē Bizness& Baltija pausto Ieslodzījuma vietu pārvaldes apgalvojumu, ka situācija cietumos līdzekļu trūkuma dēļ var kļūt neprognozējama. Domājams, ka līdzekļu trūkums ir tikpat prognozējams kā situācija cietumos. Kāpēc tad šādi apgalvojumi?
Manuprāt, tāpēc, ka cietumu sistēma tā kārtīgi funkcionāli auditēta nav nekad, vienā malā saliekot visu darāmo, otrā - savus resursus, pa vidu secinot, cik un kādi līdzekļi patiesībā ir vajadzīgi, lai veiktu likumos noteiktās funkcijas. Tas nav izdarīts vai nav gribēts to darīt, līdz ar to visām problēmām ir skaidrojums: ja nebūs līdzekļu - būs katastrofālas sekas. Tā arī beigās paliek apslēpts, cik līdzekļu būtu pietiekami un cik liela bijusi solītā vai potenciālā katastrofa. Viss turpinās pa vecam - ja kāds norāda uz problēmu vai izsaka kritiku, tiek pateikts, ka būs katastrofālas sekas. Tāpēc šī cietumu vide Latvijā tiek turēta tik slēgta. Pēdējos gados sabiedrībā arvien mazāk bijis konstruktīvu diskusiju par šo tēmu, jo nav informācijas. Lai to saprastu, pietiek vien ieskatīties Ieslodzījuma vietu pārvaldes mājaslapā, kura tiek lietota vienīgi valsts iepirkumu konkursu izsludināšanai, nevis sabiedrības informēšanai par norisēm ieslodzījuma vietās, pretēji tam, ko iesaka starptautiskās institūcijas un eksperti.
Zudušais miljons
Šogad 29.martā Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība ar lepnumu ziņoja, ka pagājušajā gadā ieslodzījuma vietās izņemti aptuveni 2500 mobilie tālruņi. Taču visiem jau sen aizmirsies fakts, ka 2006.gadā cietumiem tika piešķirts miljons eiro, lai ieviestu mobilo tālruņu slāpētāju sistēmas visos cietumos, kam vajadzēja apstādināt šo cīņu ar vējdzirnavām. Ir zināms vienīgi tas, ka nauda nav bijusi kārtīgi apsaimniekota un mobilo sakaru slāpētājsistēmas tā arī nav uzstādītas vai laistas darbībā. Naudas arī vairs nav, un nav zināms, vai to izdosies atgūt, jo lieta ir tiesā. Protams, ka valstij vairs nav nodokļu maksātāju naudas cietumiem, ja miljonu varam izsaimniekot tāpat. Skumjākais ir tas, ka neviens pat nav atbildīgs par to, bet nabaga nodokļu maksātāji to vienkārši nezina.
Cietumu vadība arī neizlaiž nevienu iespēju cilvēkus pārsteigt, ja ne ar profesionālu rīcību, tad ar interesantiem paziņojumiem: «Kā šonedēļ notikušajā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē pastāstīja IeVP priekšnieks ģenerālis Visvaldis Puķīte, ikdienā mēģinājumi ieslodzījuma vietās ienest neatļautus priekšmetus un vielas pēdējā laikā kļuvuši ļoti «populāri», tomēr valstī vērojamā ekonomikas situācijas pasliktināšanās ietekmējusi arī cietumniekus. Piemēram, ja agrāk par viena mobilā tālruņa neatļautu ienešanu cietumā ieslodzītais bija gatavs maksāt vidēji 100 latu, tad tagad šī «pakalpojuma» cena nokritusies līdz 50 latiem.» Tiešām atliek vien nobrīnīties, ko gan dara cietumu darbinieki, ja mēģinājumi ienest neatļautos priekšmetus šajās iestādēs ir kļuvuši tik populāri!? Ja tos ienest būtu grūti vai neiespējami, tad laikam jau tie nebūtu tik «populāri»? Visdrīzāk tas liecina, ka šo ziņu nesēji nezina, kam ir jābūt viņu darba rezultātam. Pieķerto neatļauto priekšmetu nesēju skaits liecina nevis par izdarītā darba, bet par neizdarītā darba apjomu, bet perfektā nelegālā cenrāža pārzināšana liecina par šīs bezdarbības cinismu un policejisku pieeju penitenciārajam darbam, kas nav pieļaujams. Cietuma darbinieka pienākums nav «ķert», bet novērst un paredzēt notikumus pirms to sākšanās - tā ir būtiska atšķirība. Bet, ja jāķer - tā jau ir cīņa ar nepadarītā darba sekām.
Spilgts piemērs tam ir pēdējā bēgšana no Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem šopavasar, jo pēc iepriekšējiem notikumiem, kad divi pusaudži noslepkavoja trešo, neviens laikam nav izdarījis nepieciešamos secinājumus. Ir sajūta, ka Cēsu audzināšanas iestāde naktīs un agrās rīta stundās tiek atstāta bez vajadzīgās kontroles. Ja reiz bērni bija izvēlējušies mukt gar sargposteni, tad bija novērojuši, ka tur vienkārši neviena nav.
Pamatproblēma tomēr ir cilvēkos, viņu prātos, nevis ārējos apstākļos vai naudā - krīze ir galvās, bet tukšie maki ir tikai to spoguļattēls.