Pieļauju, ka daudzi sabiedriskajā un privātajā sektorā strādājošie, klausoties, kā šīs valsts visdāsnāk atalgotie ļaudis aicina viens otru uz solidaritāti ar «pārējo sabiedrību» (teiksim, 2000 latu vietā saņemot «tikai» Ls 1500), jūtas kā, pārfrāzējot Flobēru, cietumnieks, kuram jāklausās priekšniecības gudra spriedelēšana par cietumu sistēmas konceptuālu reformu. Tas gan nav tikai šodienas Latvijai raksturīgs niķis - mani arvien ir «sajūsminājuši» skati, kad kaut kādi Rietumu vipi pauž «solidaritāti» ar «Āfrikas tautu varonīgo cīņu par cilvēka cienīgu dzīvi», pliķējot pusplikiem melnīšiem pa vaigu. Vai uz fotosesijas brīdi piesēžot uz kāda vājinieka gultas vecu ļaužu pansionātā vai kara hospitālī. Tā teikt, paši aizsūtām bezjēdzīgā karā un tad paužam solidaritāti kāju zaudējušam karavīram. Kad es dzirdu, ka viens labi situēts pilsonis, kuram nākotne pat viena amata zaudēšanas gadījumā tik un tā ir diezgan prognozējami saulaina, aicina solidāri paciesties vēl mazliet, tas atgādina Ježija Leca nikno asprātību: ««Nenolaidiet rokas!» uzmundrina tie, kuri pirms tam kliedza: «Rokas augšā!»»
Latviešiem ir teiciens, ka paēdušais izsalkušo nesaprot, tādēļ tūkstošus pelnoša cilvēka mēģinājums pasniegt savu atteikšanos no dažiem simtiem ir diezgan liela liekulība. Tomēr labieši Latvijā pat uz šādu liekulību nav īsti gatavi. Lasot dažu tiesnešu vai baņķieru žēlabas par to, ka ar mazāku atalgojumu, redz', viņi zaudēšot savu kvalifikāciju vai spriešanas neatkarību, prātā nāk kāda XVIII gadsimta nogales prātnieka apgalvojums, ka «nodrošināt sevis paša laimi ir ikviena cilvēka pienākums, jo neapmierinātība ar savu stāvokli, pārāk daudz rūpju un pārāk daudz neapmierinātu vajadzību var likt cilvēkam aizmirst par viņa pienākumiem». Tomēr godājamie vaimanātāji, kuriem šī Kanta prātula droši vien gluži labi patīk, neņem vērā, ka Imanuels runāja par «ikvienu cilvēku», nevis tikai dažiem izredzētajiem.
Labi, nemoralizēsim; jo vairāk tāpēc, ka kristiešiem tas nepiestāv (atceraties to tekstiņu par skabargu cita acī?). Pavērsimies uz solidaritātes nepieciešamību no pragmatiska viedokļa. Ja sabiedrība redz, ka šīs solidaritātes nav, vairojas neuzticība. Pret varu, vienam pret otru utt. Nu, liela nelaime - tāda ir dzīve. Labi, bet… Riskējot nokaitināt dažu lasītāju, noslēgumā vēl viens citāts. No amerikāņa Frensisa Fukujamas darba. «Cilvēki, kuri neuzticas viens otram, spēj sadarboties tikai formālu noteikumu un nosacījumu sistēmas ietvaros, turklāt šie noteikumi ir nepārtraukti jāizstrādā, jāsaskaņo, jāaizstāv tiesā un pēc tam jānodrošina to ievērošana, tai skaitā ar piespiedu pasākumiem. Visi šie juridiskie paņēmieni, kas aizstāj savstarpēju uzticēšanos, veicina to, ko ekonomisti apzīmē kā «transakciju izdevumi». Citiem vārdiem sakot, savstarpējas neuzticības dominēšana sabiedrībā ir līdzvērtīga papildus nodokļa ieviešanai». Citiem vārdiem sakot, ja runas par solidaritāti būs tikai muldēšana, tad būs sasodīti grūti pierunāt kādu maksāt nodokļus un uzvesties kā pilsonim.