Pēc neveiksmīga mēģinājuma dienas pirmajā pusē pielabināt kādā privātmājā Līgatnes apkārtnē ieklīdušo Madi otrdienas pēcpusdienā Velga sarunā ar Dienu atzīst: situācija ir ļoti nepatīkama, stresaina un reizē arī bīstama. «Mēs visi šeit esam ļoti noguruši un piekusuši, jo rosāmies no pieciem rītā līdz desmitiem vakarā. Viens ir pilnīgi skaidrs - Madei ir iepatikusies dzīve brīvībā. To ļoti labi var redzēt. Es taču viņu šodien [otrdien] satiku - viņa vairs nejūt bailes, mierīgi uzēda, piecēlās un aizgāja mežā. Iepriekšējā bēgšanas reizē pērn augustā Made pati bija nobijusies un stresā. Viņa vispār bija tāda, kas, tā teikt, turējās cilvēkam pie rokas, viena pati nekur negāja. Taču tagad pilnībā izbauda brīvību - skrien, lēkšo un nebaidās nemaz,» stāsta Velga. Bet tieši tāpēc, ka lācenei nav bail, viņa ir ļoti bīstama svešiem cilvēkiem. «Ja lācis būtu gribējis uzbrukt, viņam bija iespēja to darīt. Viņa taču varēja uzbrukt man vai maniem kolēģiem, kad mēs viņu barojām, bet viņa to nemēģināja darīt,» saka Velga. Viņa nedomā, ka iemesls Mades uzvedības pārmaiņām varētu būt pavasaris galvā: «Ja Made līdz šim būtu dzīvojusi viena pati, tad varbūt varētu tā domāt, bet viņa dzīvoja ar diviem lāču puikām, tāpēc pavasaris galvā tas noteikti nav.»
Zvērkope atzīst, ka lācene izbēgusi sev tīkamā, bet viņas meklētājiem pavisam nepiemērotā laikā. «Ja viņa būtu izbēgusi pirms mēneša, kad bija sniegs, mēs viņu ātri vien dabūtu atpakaļ. Taču tagad dabā viss mostas - viss ir zaļš, plaukst un dīgst, un lācis, kas voljerā ir uzēdis pamatīgu tauku kārtu, tagad labprāt grauž pumpurus, saknītes un svaigos dzinumus,» stāsta Velga.
Mades meklēšanā iesaistījušies tikai savējie, Līgatnes dabas parka darbinieki. Papildus pieaicināti tikai mednieki - pēdu dzīšanas, nevis šaušanas nolūkos. Pēdu meklēšana pašlaik ir ļoti apgrūtinoša, jo mežā visur jau ir zaļas sūnas. «Aļņa vai brieža pēdu nav grūtību saskatīt, bet lāča mīksto ķepu uz sūnām nu nekādi nevar redzēt. Ja nu viņš iekāpj kādā peļķē vai dubļos, tad tur to pēdu vietām arī izdodas saskatīt,» sūrojas zvērkope.
Parasti nevienam neiesaka barot sētā vai mājā ienākušus meža dzīvniekus, bet šajā gadījumā Velga pat iesaka to darīt. «Made nav izbadējusies, bet kādu apsmērētu maizes riku, pērno ābolu vai kādu cepumu, kaut ko saldu viņai var iedot, lai mēs paspētu atbraukt. Mums viss ir sagatavots - iemidzināšanas zāles, attiecīgi ieroči, vetārsts -, viss mums ir, tikai vajadzētu kaut kā to lāci vēl sadabūt,» izmisumā, bet ar smaidu saka Velga.
Jautāta, kā plānots rīkoties, lai Made pēc sagūstīšanas nemēģinātu bēgt arī trešo reizi, Velga atzīst, ka drošības apsvērumu dēļ tagad gar klinti ir novilkts elektriskais gans, kas iepriekšējā bēgšanas reizē netika izdarīts. «Tagad viņa nu nekādi nevarēs izkļūt ārā. Iepriekšējo reizi mēs tikai sametinājām caurumu sētā, bet lācim, kas vienreiz jau ticis brīvībā, ir amats rokā, un Made gar klinti pamanījās izlīst vēlreiz,» secina zvērkope.
Viņa ļoti cer uz apkārtnes iedzīvotāju atsaucību, sniedzot jebkādu informāciju, kas varētu palīdzēt atrast izmukušo lāci. «Lācim noteikti nevajag tuvoties, vajag izvairīties no kontakta. Taču vajadzētu pievērst uzmanību, piemēram, apgāztām atkritumu urnām vai suņu rejām, varbūt tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā ir lācis,» padomus sniedz Velga.