Elegantākais motīvs, kas atkārtojas abu grieķu uzņēmēju paustajā par krīzi viņu valstī, skan: jā, mēs jau arī esam rīkojušies aplami un blēdīgi, bet vainīga tomēr ir valsts un politiķi, kuri ļāvuši mums tā rīkoties... Te nu bija ilgais ceļš caur dažādiem vēstures pārbaudījumiem uz demokrātiju, brīvību... Ja valsts atslābina savus represīvos instrumentus, ja uzreiz nesit pa nagiem, tad indivīds to uzskata par atļauju rīkoties pretēji tam, kas ir sabiedrības kopumā un galu galā paša indivīda interesēs. Ir jautājumi, kuros indivīds ir tik patstāvīgs un neatkarīgs, ka bail, - pamēģiniet kādam aizrādīt, ka viņa paustais neatbilst elementārai loģikai vai zinātniskiem pierādījumiem. Man ir tiesības uz viedokli! Savukārt citos gadījumos tas pats indivīds izrādās apbrīnojami nepieaudzis, visu laiku uzraugāms un norājams. Apziņa, ka tā darīt nav labi, nestrādā, ja to nepastiprina ar piedraudējumu.
Tāpēc pamatotas ir bažas par šīs valsts - un arī citu - spēju reāli pārkārtot savu funkcionēšanu. Var jau atrast politiķu - kamikadžu - komandu, kas pieņem sāpīgus, bet pareizus lēmumus, tomēr tie paliks lēmumu, kurus sabiedrība ignorē, līmenī. Ne velti ir pierādīts, ka vergu vai cietumnieku darbs ir visai neefektīvs - ja cilvēkam jāstāv blakus ar stibu, tad uzraugu ir gandrīz tikpat daudz kā «strādājošo» un konstrukcija atkal ir kroplīga un dzīvot nespējīga.