Man tā šķiet neprecīza metafora. Tā liek domāt par stagnāciju, tomēr izglītības sistēma nav gluži stagnējoša, jo reformas tajā ir veiktas nepārtraukti pēdējos 20 gadus, turklāt ir notikušas arī reālas un nozīmīgas pārmaiņas gan skolās, gan augstskolās, ja domājam par visu šo laika periodu kopumā. Problēma drīzāk ir tā, ka pašreizējā sistēma nespēj dot to, ko gribam un kas ir vajadzīgs Eiropas valstij XXI gadsimtā. Sistēma ir nevis pūstoša, bet mazjaudīga.
Kultūras sfērai patlaban ir jāsastopas ar nedaudz citādām problēmām (un zinātnes situācija ir kaut kur pa vidu). Manuprāt, te mazāka nozīme ir tam, cik mērķtiecīgi darbojas sistēma, bet svarīgi, lai būtu vide, kas dotu iespēju cilvēkiem gan radoši strādāt, gan vienkārši dzīvot bagātīgu dzīvi un nenotrulināties. Arī šeit ir iespējams procesus «vadīt», tomēr, ja runa ir par radošo darbu, tad apzināti panākt, lai kinorežisori radītu labas filmas un gleznotāji - labas gleznas, ir diezgan grūti. Var tikai aicināt un dot iespēju, un mēģināt saprast, kas no piedāvātā ir atbalstāms apstākļos, kad skaidru kritēriju labam un nozīmīgam radošam darbam nav. Radošajai darbībai šo vidi daļēji nodrošina Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF). Dramatiskais un netaisnīgais VKKF finansējuma samazinājums būtībā šo vidi izjauca. Radošo profesiju pārstāvji palika kā kurkuļi dubļos - tur, kur vairāk ūdens, visi saspiedušies spirinās, bet reāli vide vairs nefunkcionē un pa daļām iznīkst (piemēram, tikko iznācis Dizaina Studijas atvadu numurs). Iestājas bezspēks.
Runa patiešām ir par vidi. Pirmkārt, kļūdains ir tehnokrātu sapnis, ka ir iespējams iepriekš paredzēt, kur radīsies jaunais, un koncentrēties tikai uz to. Ir vajadzīgas sliktas izrādes un sliktas gleznas, lai rastos labas. Ir jābūt kustībai, procesam, noteiktai masai. Otrkārt, ir nepieciešama dažādu radošo nozaru, zinātni un izglītību ieskaitot, mijiedarbība. Skaidrs, ka valsts var vairāk atbalstīt, teiksim, kino, bet tas nenozīmē, ka tā var ļaut iznīkt literatūrai, teātrim vai dizainam. Ja nav literārās vides, kā gan radīsies labi scenāriji utt.?
Visbeidzot, kultūras vide nav noslēgta. Nesen izskanēja ziņa, ka 2011. gadā VKKF (valsts) grāmatu iepirkumam bibliotēkās ir piešķīris 4000 latu, kamēr Igaunijā valsts finansējums bibliotēku iepirkumam ir 1,19 miljonu latu gadā. Tas ir stāsts ne tikai par kultūru, bet arī izglītību un dzīves vidi. Kā domājat, kurai valstij ir lielākas cerības izveidot zināšanās bāzētu ekonomiku un kurai var nākties samierināties ar lētā darbaspēka eksportētājas lomu? Manuprāt, patlaban valsts galvenais uzdevums kultūras jomā ir nepieļaut, ka atsevišķas jomas un vitāli nepieciešamas funkcijas vienkārši izčākst. Diemžēl tas jādara valstij. Tirgus patiešām šķiro veiksmīgos no neveiksmīgajiem, bet tam ir vienalga, vai starp nozīmīgiem rakstniekiem, komponistiem, arhitektiem, zinātniekiem, izgudrotājiem ir kāds no Latvijas vai nav. Jautājums ir, vai mums šeit ir vienalga.