Ļoti sarūgtinošs gadījums, manā uztverē - pat katastrofa. Skolnieciski nevarīgs librets, paredzēts analfabētiem - skaidro, piemēram, ka Remarks ir vācu, bet Hemingvejs - amerikāņu rakstnieks. Kaut gan - varbūt vajag (skaidrot) - par Marlēnu nepasaka, un tā arī, aizejot no teātra, nesaprotam, kas viņa tāda. Provinciāli apjūsmota, pieklājīgi izsakoties, vieglas uzvedības sieviete? Neprofesionāla režija, gaudena, neveikla horeogrāfija, vienveidīga mūzika. Ārišķīgi, štampaini aktieri; A. Robežnieks Hemingveja bohēmismu, piemēram, raksturo, izraujot kreklu no biksēm. Kaut kādas patiesības kripatas pavīd vien Artūra Skrastiņa un Ģirta Ķestera darbā. Rēzija Kalniņa Marlēnu spēlē ar ārišķīgu pozu kaskādēm, radot priekšstatu par bezgala pašapmierinātu, sevī iemīlējušos sievieti. Talants, kaisle, vientulība, maģiska pievilcība - izskan kā tukši vārdi, kam ar astoņu burvīgo tērpu demonstrētāju nav nekāda sakara. Bet vai tad publika pirmizrādē necēlās kājās? Ja publikas mazprasīgums, nespēja redzēt, kas reāli notiek uz skatuves, pakļaujoties slavenu uzvārdu maģijai, Dailes teātrim ir augstākais kritērijs, tad ar to arī apsveicu. Un iesaku tikai vienu - nekādā gadījumā nebraukt uz Liepāju, lai redzētu Pūt, vējiņi!, ko iestudējis Dž. Dž. Džilindžers, kurš, kā runā, esot pat Dailes teātra galvenais režisors. 5 5 5 5 5
Ja jāraksturo divos vārdos, varētu teikt: spīdīgs tukšums. Kā ilustrācija žurnāla Santa (izrādes atbalstītājs) rakstam, kurā cits aiz cita drūzmējas slavenību vārdi - G. Garbo, Ē. M. Remarks, E. Hemingvejs, Koko Šanele, Č. Čaplins. Izrāde iet imitācijas ceļu. Kostīmi un dīvu pozas, ko pazīstam pēc fotogrāfijām, filmām. R. Kalniņas talants tērēts, lai atveidotu Dītrihas īpatnējo mīmiku, lūpu kustības un žestus. Izdodas. Bet ne librets, ne režija neparedz telpu un dramaturģiju tēliem, attiecībām. Vienā uznācienā nav iespējams nospēlēt Ē. M. Remarku, E. Hemingveju, Ž. Gabēnu, Dž. fon Stērnbergu vai L. Rīfenštāli. Teju vienīgais izņēmums, kad izšķiļas cilvēcīgākas emocijas, ir Marlēnas un viņas meitas Marijas (I. Ķuzule) ainas, kurās naids un mīlestība sapiņķējušies pretrunīgā jūtu buķetē. Konsekvents klišejiskums - libretā, dziesmu tekstos («kailā dvēsele», «Koko-kukū» u. tml.), horeogrāfijā, mūzikā, režijā. Arī sižetā par vientulībā un noslēgtībā iegrimušu, trīcošu dīvas «ēnu», slavas un atmiņu «flashback-iem». R. Kalniņa, protams, ir ļoti skaista un I. Vītoliņas kostīmi tāpat. Iesaiņojums perfekts: tūkstošiem priekškara pērlīšu, Maestro, bagātīgs buklets, vērienīga reklāmas kampaņa... Tikai jautājums, kas pabaro vairāk: imitācija vai kaut viens oriģināls - Dītrihas filma, Hemingveja grāmata vai Brieža dzejas izlase... 5 5 5 5 5
Zvaigžņota tēma un tai piemērots vietējo zvaigžņu izpildījums ir provizoriski labi aprēķināts salikums veiksmīgam izklaides produktam. Iespējams, šie komponenti tiešām iegultu vajadzīgajos robiņos, ja vien nepietrūktu karkasa - librets ir ļoti vājš pat Latvijas mazattīstītā biogrāfisko mūziklu žanra kontekstā. Slavenas XX gs. pasaules kultūras figūras uzkrītoši lielā daudzumā tiek izsauktas uz skatuves, lai nodziedātu pa kādai «attiecību» dziesmai ar Marlēnu, taču pseido remarki, hemingveji u. c. nekļūst par skatuves tēliem ar savu eksistenci un attiecībām ar galveno varoni. Sižets atklāts plaši izmantotajā kompozīcijā - atskats uz dzīvi no pirmsnāves pozīcijām. Neizvelkot konfliktu, tēmu (kas ir būtiska prototipa, autoru, sabiedrības kontekstā), šo uzskaitījumu uz skatuves risināt ir bezjēdzīgi. Izmantojot glītās kleitas un šiko scenogrāfiju, kā arī Rēzijas Kalniņas vizuālo atbilsmi Marlēnai, gaumīgāks un mazāk ambiciozs projekts būtu koncerta formāts, kurā DT prīma a la Marlene dziedātu oriģinālās Dītrihas izpildītās dziesmas, kamēr pārējie viņai eleganti piedejotu un piedziedātu.