Nupat jau pagājušas gandrīz divas trešdaļas laika, ko premjers bija atvēlējis nostrādāt līdzšinējam VARAM ministram pēc tā paziņojuma par demisiju. Dombrovska valdību laikā ieviestais dīvainais starpposms, kad ministrs it kā ir savā amatā, vienlaikus vairs tā īsti nebūdams, aizrit pavisam rāmi. Agrākie kritiķi apklusuši - kā saka, par aizgājēju vairs tikai labu vai neko...
Balsojumos valdībā ministrs gan piedalās, taču panākt vairs neko nevar, jo zaudējis savu nozīmīgumu gan paša vadītajā ministrijā, gan Ministru kabinetā, Saeimā un arī partijā, kas savulaik virzījusi augstajam amatam. Jo vairāk tāpēc, ka jau paguvis paziņot, ka politikā turpmāk vairs aktīvi nedarbosies. Līdzīgi kā iekšlietu ministre Linda Mūrniece 2011. gada pavasarī.
Kā ieguvumu no atliktās demisijas tās atbalstītāji parasti min politiskās nestabilitātes mazināšanu laikā, kad daudz būtiskāki par jauna ministra izvēli ir ar budžetu saistītie jautājumi. Ja Mūrnieces demisijas laikā atrunāšanās ar tā dēvēto budžeta konsolidāciju šķita nevietā, jo citas partijas nepretendēja uz konkrēto amatu, tad pašreiz lēmums meklēt jaunu ministru tikai pēc nākamā gada budžeta likumu pieņemšanas jau paver iespējas Vienotības manipulācijām ar Reformu partiju. Sak`, tagad stāviet rāmi, bet, ja nenobalsosiet par budžetu, ministra krēslu sev paturēt nevarēsiet. Kaut gan - nekur jau nav teikts, ka varēs arī ar visu balsojumu...
Tomēr, lai arī krietni patālu atliktā izlemšana it kā rada stabilitātes sajūtu, tā vienlaikus degradē attiecīgā ministra amatu un, iespējams, valdības nozīmīgumu kopumā. Virspusēji skatoties, var rasties iespaids: ja jau varam tik ilgi iztikt ar šādu - uz koferiem sēdošu - ministru, varbūt tas amats vispār nav vajadzīgs?
No labas pārvaldības prakses viedokļa, kur būtiska ir maksimāla efektivitāte bez liekām, nepamatotām izmaksām, atlikta demisija ir pilnīgi aplama. Ir izšķērdība maksāt algu cilvēkam, kurš jau sakravājis koferus un tikai formāli atstrādā atvēlēto laiku, bet domās ir jau citās nodarbēs. Ir bezatbildība ilgstoši pieļaut, ka ministrija ir bez reālas politiskas vadības. Īpaši laikā, kad jāaizstāv Latvijas pozīcijas ES institūcijās, kad ministram vajadzētu uzņemties būtisku lomu sarunās ar pašvaldībām saistībā ar nākamā gada valsts budžeta jautājumiem. Arī paust vērā ņemamu pozīciju jautājumā par pašvadību vēlmi lemt par braukšanas maksas atlaidēm to teritorijā deklarētajām personām.
Vienīgais, kas personiski ieinteresēts šādā atliktā demisijā, ir pats aizejošais ministrs. Kā jau minēts, kritiķi apklusuši, atbildības vairs nekādas. Turpinot saņemt algu, var rāmi meklēt jaunu darbu. Atliktā demisija sanāk gluži kā sociālais spilvens pēc amata zaudēšanas. Pelnīti?
Varbūt valdošajai koalīcijai laiks godīgi atzīt, ka eksperiments ar atliktajām ministru demisijām ir izgāzies, jo izdevīgs tikai politiskajiem spēlmaņiem, un turpmāk, ja kāds paziņo par amata atstāšanu, ļaut viņam aiziet un iespējami ātri atrast pretendentu, kurš spēj šo darbu turpināt ar pilnu atbildības sajūtu un maksimāli efektīvi?