Džekam Vaitam muzikāli gāja daudz labāk un īpatnējāk ar The White Stripes nekā grupu sastāvos. Tur bija tāds spriegums!» stāsta Gundars, piesaucot savus senos un mūslaiku favorītus, kurš pats nu jau gadu desmitiem zināms kā blūza ģitāras meistars. Interesanta sakritība, ka bufetē Gauja, ko Gundars iecienījis (Alis P otro albumu Uz priekšu izdeva Gauja Records) un kur notiek mūsu saruna, fonā skan tieši kāds no Roberta Plānta soloalbumiem un mums jārunā pietiekami skaļi, lai diktofona ierakstā pārkliegtu Led Zeppelin vokālista vareno balsi.
Tas bija ļoti sen
Pirmais muzikālais projekts, kurā Gundars spēlēja elektrisko ģitāru un arī blumīzeri, bija Prusaku ansamblis, uz kura 1975. gada plates Dvēsele uz grīdas vāka rakstīts, ka Gundars spēlē vijoli Sundibergas simfoniskajā orķestrī un stīgu kvartetā, bet maizi pelna, strādājot naktsdarbu slimnīcā. «Tas bija ļoti sen,» novelk mans sarunbiedrs, uzšņāpis sīku autogrāfu uz minētās plates vāka. Vēlāk viņš kļuva par skaņu režisoru Stokholmas klubā Nalen, ko darīja ilgus gadus, apskaņojot neskaitāmas grupas no visas pasaules. Atgriezies Latvijā, viņš sākotnēji strādāja par Dzelzs vilka pastāvīgo skaņotāju un var nolasīt veselu lekciju par kļūdām, kādas pieļautas daudzu, tajā skaitā koncertzāles Palladium Rīga, skaņas aparatūras izvēlē un izvietojumā.
Saku, ka šeit dzimušie latvieši nav tik drosmīgi un tādu albuma nosaukumu kā Attiecību putra iedrošinātos ielikt vienīgi joku vai panku grupa - Gundars smaidot saka, ka esot ļoti nopietns cilvēks. Līdz šim viņš albumus ierakstīja vienpersoniski ar dažu pieaicinātu mūziķu palīdzību un pirmo reizi strādājis studijā kopā ar pastāvīgu grupu - Edgaru Rubeni (bass) un Edgaru Āboliņu (bungas), ar kuru jau otro gadu uzstājas arī koncertos. Viss sācies, kad Gundars aizgājis uz Mona De Bo koncertu un Edgara Eihmaņa bungu spēle viņu izsitusi no sliedēm. Edgars pievienojās Alis P, kur tolaik spēlēja arī Juris Kaukulis no Dzelzs vilka, bet drīz devās uz Amsterdamu studēt, toties no Londonas atgriezās otrs Mona De Bo dalībnieks Edgars Rubenis, kurš nu pievienojās ar basu. Atlika vien atrast Edgaru Āboliņu no grupas All Day Long, un pastāvīgais sastāvs bija nokomplektēts. «Es pat nebiju gaidījis tik fundamentālu mūsu trio saspēli, kas parādās arī galarezultātā. Kopīgie aranžējumi radās septiņu astoņu mēnešu ilgajā ieraksta periodā - tas bija foršs piedzīvojums, pēc tam kopīgi miksējām un pabeidzām. Man šķiet, ka šī albuma skanējums atšķiras no citiem ierakstiem tagad šeit. Bass nemaz neskan kā Latvijas caurmēra ierakstos. Uz esošās rokmūzikas fona tas pašlaik varētu palikt arī nesaprasts, bet es ceru, ka tas notiks ar laiku,» saka Gundars, kura 1988. gada plate Alis iet pastaigāt nes mūžīgās latviešu blūzroka klasikas statusu, ne mazāk vērtīgs ir divdesmit divus gadus vēlāk izdotais albums Uz priekšu ar visā šajā posmā sakrātajām un vēl pa virsu, jau dzīvojot Rīgā, sacerētajām dziesmām. Attiecību putrā ir tikai pēdējo gadu periodā tapušas dziesmas, kuru vārdos viņš sev jau raksturīgi visai tieši, nerunājot aplinkus, pauž savu attieksmi pret šeit, Latvijā, redzēto un pieredzēto, stāsta par pārdzīvoto, gribēto un negribēto, par satiktajām sievietēm un situācijām. To visu jo šarmantāko dara īpatnējais, starp dziedāšanu un deklamēšanu laipojošais vokāls un akcenta klātbūtne.
Tilti nodedzināti
Ņemot vērā, ka kompaktdiska formāts piedzīvo norietu, Gundars gribēja jauno albumu izdot vinila platē, bet par to nav izdevies vienoties ne ar vienu no izdevējiem, tāpēc Attiecību putra pašlaik pieejama digitāli bandcamp.com. «Esmu ļoti apmierināts, ka izvēlējos šo albuma izplatīšanas veidu, kas dotajā brīdī nemaz nav slikts - mēneša laikā to ir noklausījušies jau trīs tūkstoši cilvēku. Ja būtu iespiesti tūkstoš diski, nopirkti būtu labi ja divi simti,» saka Gundars, kuram svarīgāk, lai viņu dzird, nevis pērk.
Pēdējos gados Gundars dzīvoja lielākoties Latvijā, bet ar vienu kāju joprojām turējās Zviedrijā. Nu tilti atpakaļceļam jau aizdedzināti -viņš devies uz Āziju un pēc atgriešanās gatavojas pārdot Stokholmas dzīvokli. «Braukšu uz Taizemi meditēt. Tur ir tāds dzīves ritms, kādu šeit un šajos laikos mēs vairs nepazīstam -es arī nevaru ilgi mierīgi nosēdēt. Es tur nebraucu kaut kādu spirituālu iemeslu dēļ - Taizemē interesanti novērot, kā budisms tur atstājis ietekmi. Kādu īpašu plānu man nav - gribu pārmaiņas.»
Eiropā Gundars plāno atgriezties tikai februārī. Ko tālāk? «Es vēl nezinu. Stokholmā dzīvot vairs negribu. Varētu doties slēpot Ziemeļitālijā, stādīt burkānus Ziemeļvidzemē vai spēlēt Berlīnē. Rīgas mūzikas skatuve ir ļoti jocīga, es to galīgi nesaprotu. Tā ir ļoti nedzīva. Man liekas, ka šeit dzīvo galīgā pagātnē, neiedrošinās uz pārmaiņām. Visi turas pie tā, kas bija astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Pērkons, Dzeltenie pastnieki, Jauns mēness… Tas tāpat, kā kad Amerikā būtu visu laiku bijis tikai kantri. Man neliekas normāli, ka šeit rokmūzikas skatuves nav vispār. Cik es zinu, Igaunijā vai Lietuvā ir savādāk nekā šeit, kur cilvēki runā par to, kas ir bijis, un nekad par to, kas būs,» savas domas par senču dzimtenē notiekošo pauž Gundars Rullis. Mēs gaidīsim viņu atpakaļ ar jaunām dziesmām. Tas būs.