Aleksandrs Starkovs Latvijas izlases treneris
Tie jaunie futbolisti, kurus izsaucām gatavoties arī spēlei ar Bosniju, - Maksimenko, Siņeļņikovs, Šabala un Gabovs.
Pēdējais no nosauktajiem jau gadiem ir malējais aizsargs, bet izlasē nāca uz maiņu kā malējais pussargs, atstājot patīkamu iespaidu. Vai viņš ir laba opcija nākšanai uz maiņu, kad jānotur rezultāts?
(Smaida) Kāds bija rezultāts, kad viņš devās laukumā pret turkiem?
Ja nemaldos, 1:3.
Nu, re! Vai toreiz mēs spēlējām uz rezultāta noturēšanu? Domāju, nav nekas jāizgudro. Viņš vienkārši iznāca laukumā, izmantoja savu iespēju, atdeva rezultatīvu piespēli, neslikti spēlēja aizsardzībā, labi iekļāvās prasītajā taktikā, nomainīja pagurušu spēlētāju...
Oskars Kļava spēlē Katarā nāca tikai uz maiņu. Vai jau tobrīd bijāt izlēmuši, ka pret turkiem viņš spēlēs balsta pussarga pozīcijā?
Pret Kataru viņš nedevās sākumsastāvā tāpēc, ka tikai dienu pirms spēles pievienojās komandai. Klubā viņš pēdējā laikā spēlēja kā centra pussargs, tāpēc mēs izlēmām viņu izmantot tajā pašā pozīcijā. Tā ka arī viņš tika pie sava spēles laika un, domāju, nospēlēja neslikti.
Šķiet, uzbrucēju izvēlē jums tik daudz opciju nav bijis sen...
Es gribētu izcelt Šabalu. Ne tāpēc, ka viņš guva divus vārtus pret turkiem, bet tāpēc, ka viņš nav ieciklējies uz stereotipiem - ka uzbrucējam nepieciešama kaut kāda īpaša taktika, kas pielāgota spēlētājam, ka vajadzīga kāda konkrēta shēma, palīdzība no partneriem, piespēles... Spēcīgam futbolistam vienmēr uzsmaida veiksme. Šabala pierādīja, ka tas ir iespējams. Tas ir noteikts signāls Rudņevam, Verpakovskim, Kamešam, Gauračam... Lai gan Gauračs regulāri gūst vārtus. Jāseko Šabalas piemēram!