Naktī, kad Grieķijas parlaments lēma, vai pieņemt aizdevēju prasības, vienā no BBC ziņu izlaidumiem bija kāds, manuprāt, emocionāli spēcīgs sižets. Proti, materiāls bija par protestiem ielās, un tas pārstāstāms aptuveni tā: gados jauni pilsoņi enerģiski met degbumbas, kāds no viņiem cenšas aizdedzināt Grieķijas karogu, parādās sirma kundze, kas cenšas to nepieļaut. Zemteksts šai mēmajai ainai, kā to subjektīvi «nolasīju» es, savukārt ir šāds: kundze, visticamākais, pati piedalījusies protesta demonstrācijā, ir nikna, tomēr nacionālā karoga svilināšana viņai liekas pārmērība. Lai gan personīgi esmu ļoti skeptisks pret tā sauktajiem nacionālajiem simboliem vispār, kundzi saprotu un atbalstu: var ienīst politiķus, savus līdzcilvēkus, visu pasauli utt., bet ir vārdos faktiski neaprakstāmas robežas, par kurām vienīgi var teikt: tās ir jājūt instinktīvi. Ja tā drīkst teikt, tā ir tāda kā gaumes lieta.
Un te nonāku līdz pēdējo dienu stāstam par Prāta vētras koncertu Krievijā. Kopumā es saprotu mūziķu pausto par mākslas nepieciešamo distancēšanos no politikas. Kad astoņdesmito gadu beigās tiku pie Krievijas tā sauktā samizdata lasīšanas, varbūt pat vairāk par politiski ievirzītajiem izdevumiem mani interesēja alternatīvajai literatūrai un reliģijai veltītie. Jo šī underground literatūras, mākslas grupu uzstādījums «Mēs vienkārši norobežojamies no apkārt valdošā absurda un dzīvojam atbilstoši savām interesēm!» likās pilnīgi adekvāts. Arī neiesaistīšanās ir noteikta attieksme, kas zināmos apstākļos tāpat prasa savu devu apņēmības.
Tomēr ir grūti noformulējama, bet, manuprāt, reāla atšķirība starp situācijām. Kad tu, dzīvodams totalitāras valsts apstākļos, nevis aktīvi pretojies, bet novērsies un veido savu paralēlu pasaulīti, runa ir par situāciju ar no tevis neatkarīgiem apstākļiem. Savukārt, ja tu izvēlies ignorēt politiku, pēc brīvas gribas, neviena nespiests, dodies uz totalitāru valsti, ar savu līdzdalību palīdzi veidot šīs totalitārās valsts «cilvēcisko seju», tas ir kaut kas cits.
Manuprāt, sakāpinātie pārmetumi Prāta vētrai ir pirmām kārtām liekulīgi (piemēram, nav gadījies dzirdēt līdzvērtīgi «cietu» attieksmi pret cilvēktiesības rūpīgi bradājošo Ķīnu). Aicinājumi grupu kaut kā boikotēt, izstumt ir līdzvērtīgi aicinājumiem nemācīt vai neizdot Ezras Paunda vai T. S. Eliota dzeju, šādi reaģējot uz dzejdaru simpātijām pret fašismu un koķetēšanu ar antisemītismu. Līdz ar to mana subjektīvā reakcija uz Prāta vētras pašu piesaukto apolitiskumu ir, teiksim tā, saviebšanās līmenī. Pat ja tavi nodomi ir labi un apsvērumi iekšēji loģiski, tu nevari ignorēt fonu. Un fons ir tāds, ka vairākums Krievijas sabiedrības, tostarp jaunatnes, ir padevusies urrā patriotisma un agresijas vīrusam. Mēs tur neko nevaram mainīt, bet, izliekoties to neredzam, mēs nostiprinām šo cilvēku pārliecību, ka viss ir kārtībā. Tā ir ļoti smalka, «jušanas ar aknām», gaumes lieta - tādēļ arī nepiekrītu kategoriskajiem nosodītājiem.
Esiet apolitiski, bet mēģiniet saskatīt to līniju, aiz kuras jums pašiem liekas, ka esat apolitiski, bet politika jau izmanto jūs.