Pats možais kungs sarunas laikā gan vairākkārt cenšas pārnest manu uzmanību no savas personības uz visu Getliņi EKO kolektīvu. «Cilvēki, kas te strādā, - tie ir tie galvenie,» viņš uzsver.
Zemūdeņu tehnikas šarms
Aleksandrs nāk no Balviem. Kad pēc vidusskolas iesaukts armijā, nokļuvis jūras kara flotē uz zemūdenēm. «Vienu gadu bija jāmācās, ieguvu stūrmaņa elektriķa kvalifikāciju. Tur arī pirmo reizi redzēju tādus motorus kā tagad šeit, Getliņos - tikpat skaļus un karstus. Iepatikās. Pēc armijas iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, un vistuvāk šim visam tajos laikos bija siltumenerģētika,» atceras Aleksandrs. Vēlāk viņš stažējies Zinātņu akadēmijas Fizikāli enerģētiskajā institūtā, kur arī pabeidzis aspirantūru. Pēc tam uzaicināts darbā uz Politehnisko institūtu, kur izveidojis solīdu akadēmisko karjeru.
Daudzus gadus pavadījis studentu sabiedrībā, lasot viņiem lekcijas, vadot studiju darbus un rakstot arī dažādas zinātniskas publikācijas un mācību literatūru (kā viens no autoriem mācību grāmatu kompleksam siltumtehnikā 1985. gadā pat saņēmis LPSR Valsts prēmiju), Aleksandrs arī patlaban domā par to, kā savas zināšanas nodot jaunajiem speciālistiem. Arī man viņš iedāvina savu grāmatiņu Energoresursi, kurā plaši apskata biokurināmā izmantošanas iespējas, jo sevišķi - sadzīves atkritumu termisko pārstrādi un poligonu gāzes izmantošanu. Un mūs ar fotogrāfu izvadā plašā ekskursijā pa visu Getliņi EKO Enerģētikas nodaļu, kuras izveidē bijis klāt jau no idejas rašanās. «Manā pārziņā ir energobloks un gāzes vienība. Kopā - ap 12 cilvēkiem, kas te nodarbojas ar enerģētiku. Bet neesam jau vieni paši - ja nebūtu, piemēram, to, kas deponē atkritumus, tad mums arī tās gāzes nebūtu. Viss ir savstarpēji saistīts,» atzīst Aleksandrs.
Ielēca nezināmajā
Getliņu poligona tagadējo sakopto izskatu tam piešķīris projekts, kurā 2000. gadā zviedru kompānija SWECO izstrādāja poligona attīstības koncepciju. Tajā arī tika paredzēts no atkritumiem iegūt gāzi, no kuras tālāk ražot elektrību. «Bijušais RTU rektors Egons Lavendelis bija šī projekta virsvadītājs, un viņš mani uzaicināja kompānijā pie projekta energodaļas izstrādes, realizācijas. Tā esmu te iesēdies,» stāsta seniors.
Latvijā sistēma, kā atkritumus pārvērst enerģijā, tapa pirmoreiz. Nebija bail no šāda izaicinājuma? «Man tās mašīnas bija pazīstamas, arī gāzi daudzmaz zināju, bet nezināju nianses, kas vēlāk parādījās.» Aleksandrs gan piebilst, ka pirmos gadus pēc energobloka atklāšanas visa darbinieku komanda, pašu ieskaitot, to vien darījusi kā mācījusies. Atklājušās arī neparedzētas problēmas. Ar zemes kārtu apklātajos atkritumu kalnos rodas biogāze, taču tajā bez metāna ir arī citi piemaisījumi, kas sabeidz iekārtu detaļas. «Kā malēnieši gaismu, mēs maisiņos sūtījām gāzi uz analīzēm laboratorijā Beļģijā,» smaida Aleksandrs. Problēmu izdevies atrisināt, uzstādot gāzes attīrīšanas iekārtas. Cits izaicinājums bija pārpalikušo siltumu izmantot siltumnīcās tomātu audzēšanai - arī tā ir poligona enerģētiķu ideja. Aleksandrs neslēpj gandarījumu, ka viņa un kolēģu darbam ir arī šādi - garšīgi augļi.
Laimīgs starp jaunajiem
«Kad bija jānokomplektē komanda, daudzi teica, ka esmu pārgalvīgs. Es neņēmu darbā nevienu cilvēku ar pieredzi, bet gan jauniešus no Rīgas Tehniskās koledžas. Un nenožēloju! Vienmēr ticēju, ka jaunie visus procesus apgūst ātrāk. Sastrādāties nekad nav bijis problēmu, un visi tagadējie vadošie speciālisti izauguši no tiem, ko pieņēmu kā baltu lapu. Man ar viņiem ir brīnišķīga sadarbība - es te varu nezināt neko, man visi visu zina,» priecājas Aleksandrs. Viņam un sievai Rūtai Dievs bērnus nav devis, taču krustbērni un jauniešu kolektīvs darbā ļauj teikt: «Esmu laimīgs.»
Sirmais kungs ir pilns ar vēl realizējamām iecerēm. Nākotnē Getliņos plānots iegūt vēl vairāk elektroenerģijas nekā pašreiz, izmantojot arī to siltumu, kas iet skursteņos. «Esam aprēķinājuši, ka varam apsildīt vēl 7000 m2 lielu siltumnīcu. Pie tās jau tiek strādāts.» Top arī citi projekti. Aleksandrs visu mūžu bijis atvērts jaunām idejām un tāds ir joprojām, jo siltumenerģētika viņam ir arī aizraušanās. Viņš ir daudzu autorapliecību un patentu autors, konsultants firmā Komforts, piedalījies arī vairāku valstiska mēroga projektu izstrādē. Savos profesionālajos uzskatos viņš ir daudzveidības piekritējs - nevar visu likt uz viena energoresursa kārts. Aleksandru gan kaitinot tas, ka Latvija tik ilgi netiek pie skaidrības par atkritumu šķirošanas un pārstrādes rūpnīcas būvēšanu.
Jāprot sevi novērtēt
Kāda pieredzējušajam enerģētiķim ir enerģijas recepte? «Katrā jomā tā būs citāda, tomēr dzinulis ir izglītība. Lūk, redzam problēmu un meklējam risinājumu. Šodien ir pieejams tik daudz informācijas! Man pilns dators ar to, kādi ir poligoni Brazīlijā, Eiropā, Indijā!» Aleksandrs novērtē tagadējās iespējas mācīties no kolēģiem pasaulē un atminas, kā pašam savulaik izdevies aizsūtīt trīs jauniešus studēt VDR - tas padomju laikā bijis sasniegums. Vienīgais, kā mazliet žēl: «Ka vecs palieku. Gadi nemanot pagājuši.» Tomēr tās ir gaišas skumjas. «Priecājos, ka nav tā: esmu te galvenais, aiziešu prom, un viss Getliņos apstāsies. Nē! Pēctecība nolikta uz labiem pamatiem, esmu lepns par šiem cilvēkiem un zinu, ka arī pēc manis te viss būs kārtībā. Par to vien lūdzu Dievu, lai viņš mani nenoliek tādā situācijā, ka es vairs nesaprotu, ka vairs neesmu vajadzīgs. Vajag zināt laiku, kad aiziet, - jāprot sevi novērtēt, vai tu deri vai nederi,» uzskata Aleksandrs.