Negribēja atlikt
«1981. gadā pabeidzu skolu, mani iesauca obligātajā militārajā dienestā. Kā toreiz bija pieņemts, pārdevu savas drēbes, vecāki pavadīja mani uz Rīgu, bet tur atnāk viens oficieris un saka, lai braucu mājās un gaidu sadalījumu pēc pusgada - pavasarī -, solot, ka tad varētu tikt sportistu vienībā. Bet es iedomājos - kā tā? Tādu atvadu balli sarīkoju, mamma uzklāja galdu 100 cilvēkiem. Būtu taču muļķīgi braukt atpakaļ uz mājām! Turklāt - tik ļoti gribēju ātrāk izturēt armiju un sākt īsto dzīvi, ka biju gatavs dienēt pat celtnieku vienībā, kas skaitījās vissliktākā.» Tur viņš arī tika - divus gadus būvēt dzelzceļa sliedes pie Maskavas. Taču 19 gadu vecajam valmierietim grūtības sagādājusi pakļaušanās disciplīnai. Pēc astoņu stundu darbadienas, viņš, tā vietā, lai ierastos uz sasaukšanos ikvakara ierindā, mēdza doties spēlēt futbolu. Ar šo sporta veidu Uldis bija nodarbojies kopš piecu gadu vecuma, ieguvis augstu meistarības līmeni un pirms armijas spēlējis arī pieaugušo komandā Gauja. Zaldāta nepiedalīšanos ierindās bija pamanījis viņa rotas komandieris, kurš reiz dusmu uzplūdā pat devies uz stadionu un vaicājis Uldim, vai viņam nepieciešams īpašs ielūgums. «Es šīm formalitātēm neredzēju jēgu, bet rotas komandieris uz mani uzēdās. Starp mums bija radies saspīlējums, un viņš, man redzot, bieži demonstrēja savus karatē paņēmienus.» Uldis toreiz nenojauta, pie kā novedīs šīs saspringtās attiecības.
Apmēram pusgadu pēc iesaukuma jauneklis rupji pārkāpa armijas režīmu - pusnaktī izlavījās no teritorijas un devās tā sauktajā samovolkā uz tuvējo pilsētu. Ulda prombūtni pamanījis dežurants, un agrā rīta stundā sākusies viņa meklēšana. Atgriežoties no pārdrošajām nakts gaitām un ieraugot visur iedegtās gaismas, jaunietis sapratis, ka ir pieķerts. Par šo pārkāpumu pēc armijas noteikumiem viņam draudēja vairākas diennaktis karcerī. Taču rotas komandierim šāds zaldāta izgājiens bija aptumšojis prātu - viņš pārkāpēju sagaidīja un, pat nesagaidot atbildi uz jautājumu, kur Uldis bija devies, cirtis viņam ar dūri pa sprandu. «Es uzreiz zaudēju samaņu, bet pēc mirkļa, atverot acis, jutu viņa zābaku spērienus sev pa seju. Spārda mani un vienlaikus saka, lai beidzu izlikties un ceļos. Man uzreiz atteica roku motorika, bet, tās pavingrinot, stingums atgāja. Komandieris lika novākt pašam savas asinis un doties līdzi uz kazarmu. Piecpadsmit minūšu, kamēr visi pārējie piedalījās rīta rosmē, viņš mani savā kabinetā dauzīja pa sprandu - es biju dzīvs līķis,» pārdzīvoto atceras Uldis. Dežurants viņu nogādāja medpunktā - paiet jaunietis nevarēja, arī rokas neklausīja - no mērķētajiem sitieniem bija iestājusies daļēja paralīze. Uzreiz saskrējusi armijas daļas vadība un lūgusi Uldim, lai viņš saka, ka saslimis pats, bet pēc dažām dienām ieradies izmeklētājs no PSRS Galvenās kara prokuratūras un licis stāstīt taisnību, jo bijis acīmredzams, ka pats tādus savainojumus jaunietis nevarēja gūt. Pēc diviem slimnīcā pavadītiem mēnešiem Ulda veselības stāvoklis nebija uzlabojies, turklāt armijas dienesta pārstāvji uzskatījuši, ka viņš simulē, tāpēc piekautais zaldāts aizvests uz trakonamu Maskavā. «Tur nogulēju vairāk nekā mēnesi, cenšoties nedzert nekādus medikamentus. Labi, ka vecāki atbrauca pakaļ, citādi būtu nozāļots, un neviens gailis pakaļ nedziedātu.»
Sakrājusies bieza mape
Atgriezies mājās Valmierā, jaunietis uzzināja, ka viņa pāridarītājam piespriesti četri gadi cietumsoda. Par labu uzvedību viņu gan atbrīvoja divus gadus agrāk. Taču Uldis no rotas komandiera pārestības bija kļuvis par invalīdu un funkcionālu traucējumu dēļ vairs nav varējis strādāt savā elektrokrāšņu operatora arodā Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā. Viņam turpat piedāvāts vieglāks darbs - ventilācijas sistēmas pieskatīšana. Kādu rītu, atnākot no nakts maiņas, Uldis vairs nav varējis piecelties no gultas, jo atkārtoti bija iestājusies paralīze: «Slimnīcā atklāja, ka no sasitumiem sprandā bija izveidojušies saaugumi. Tos izoperēja, bet ārstniecības iestādē bija jāpavada vesels gads. Sagadījās, ka gulēju vienā palātā ar kādu juristu, kurš, uzzinājis manas sabojātās veselības iemeslus, ieteica pieprasīt veselības kaitējuma atlīdzināšanu. Viņš man palīdzēja kārtot dokumentus, un 1988. gadā Valmieras rajona tiesa piesprieda kara daļai, kurā dienēju, līdz mūža galam katru mēnesi maksāt man kompensāciju 103 rubļu un 37 kapeiku apmērā. Papildus sociālajam pabalstam gandrīz tādā pašā apmērā, tam laikam biju labi nodrošināts. Taču veselība man bija sabojāta,» saka bijušais sportists.
Reiz, ieradies pasta nodaļā pēc kārtējā maksājuma, Uldis saņēmis atbildi, ka Krievijas rubļi vairs netiekot pieņemti, ar piebildi, ka gan jau maksājumi atjaunosies. Pēc trīs gadu gaidīšanas Uldis uzrakstījis vēstuli savai karaspēka daļai Krievijā, taču izrādījies, ka tā izformēta un visi gali ir ūdenī. Apņēmies noskaidrot tiesību pārņēmējus, jaunais vīrietis sācis rakstīt vēstules uz dažādām iestādēm Krievijā, ikreiz aprakstot savu stāstu. Taču atbildes vienmēr saņēmis ļoti formālas - ar norādēm par nepareiziem adresātiem un lūgumiem sazināties ar citām iestādēm. Uldis rāda biezas dokumentu mapes, 18 gados kopš taisnības panākšanas epopejas - kā pats to dēvē - sākšanas sakrātas visu iestāžu atbildes, tiesu spriedumi un pat pasta čeki. Viņš lūdzis palīdzību gan Latvijas Tieslietu, gan Ārlietu ministrijai, gan Krievijas vēstniecībai Latvijā, ticies ar iepriekšējo vēstnieku Viktoru Kaļužniju. Visi solījuši, ka palīdzēs, taču bez rezultātiem. Citus līdzīgus gadījumus, kad rotas komandieris piekautu zaldātu, Uldis nav dzirdējis, tāpēc nezina, kam lūgt padomu, taču viņš ir apņēmības pilns panākt, lai viņam piespriestās kompensācijas izmaksa tiktu atjaunota. Vēl vairāk - tā Uldim kļuvusi par principa lietu. Savā taisnības meklējumu ceļā dažās cīņās ar birokrātiju viņam līdz šim izdevies uzvarēt, taču lietas atrisinājums vienmēr iestrēdzis - sākumā lielās kaimiņvalsts tiesnešu, vēlāk - tiesas izpildītāju kabinetos. Izmisumā, ka tiesiskā valstī nevar pielikt punktu šķietami tik vienkāršai lietai - piedzīt kompensāciju no Krievijas federālās kases par nodarījumiem, ko pārcietis obligātajā militārajā dienestā -, Uldis pat organizējis tikšanos ar atvaļinātajiem krievu virsniekiem: «Viņi man saka - ja tu būtu Krievijas pilsonis, uzreiz dabūtu visu naudu. Bet esmu latvietis - negribu mainīt pilsonību tikai tās naudas dēļ!» Pašreiz par 103,37 rubļiem Krievijā var nopirkt vien pāris sabiedriskā transporta biļešu, bet Uldis cer uz indeksāciju - pēc viņa aprēķiniem, šādā gadījumā parāds sastādītu apmēram 20 tūkstošu latu. Jautāts, kā šo naudu tērētu, Uldis atklāj, ka vispirms kopā ar sievu dotos ceļojumā uz Nāves jūru: «Tas ir mans sapnis - atlaisties ūdenī un ne par ko nedomāt.»