Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Vai tu biji padomju cilvēks?
Es domāju, ka es biju padomju cilvēks un dzīvoju līdzi visai padomju pēdējā laika vēsturei. Pašos pārbūves pirmsākumos jeb kā visi sauca «perestroikas» pirmsākumos es svēti ticēju, ka var pārbūvēt, var uzlabot, var daudzas lietas citādi darīt.
Kad tu pats nostājies par neatkarību?
Tas bija diezgan garš ceļš. Jo no sākuma jau iepriekšējā Augstākās padomes prezidijā, kuru es vadīju, un līdz ar to Latvijas PSR Augstākajā padomē mēs iestājāmies par suverenitāti PSRS sastāvā. Pieņēmām divas deklarācijas, uz tām atsaucās arī 4. maija deklarācija, jo tur bija pateiktas ļoti būtiskas lietas. Pēc tam bija doma uzlabot PSRS Konstitūciju. Galvenā doma - tikt vaļā no PSRS demokrātiskā, mierīgā ceļā, ne tikai lozungu veidā. Pēc tam pastarpām bija ekonomiskā patstāvība, kur PSRS Augstākajā padomē cīnījāmies un gandrīz, pateicoties Gorbačova atbalstam, uzskatījām, ka esam guvuši lielu uzvaru. Un tikai pēc tam nopietnas diskusijas notika arī ar Gorbačovu, viņš toreiz piedāvāja federāciju vai Amerikas Savienoto Valstu modeli, vai Rietumvācijas modeli. Bet tad, kad bija pilnīgi skaidrs, ka faktiski viņam īsta modeļa nav un nav nekādu līdzekļu vai veida, kā izstāties no PSRS, tad jau nāca tā atklāsme, ka tas, ko pieprasa radikālāk no-skaņoti cilvēki, ir pareizi.
Radošās inteliģences vidē tev bija autoritāte, un daudzi pat atgādināja, ka tu esi sargājams no abu pušu uzbrukumiem. Cik tu pats, būdams cekas (Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas - red.) ideoloģiskais sekretārs, juties komfortabli?
Nejutos labi. Toreiz faktiski tā bija iecelšana, nevis ievēlēšana cekas ideoloģiskā sekretāra amatā. Burtiski nakti negulēju, jo sapratu, ko tas nozīmē. Toreiz biju labi darbojies Kirova rajonā, es sapratu radošās inteliģences savienības noskaņojumu, bet es arī zināju tos cekas uzstādījumus. Jutos kā starp diviem dzirnakmeņiem.
Bet, no otras puses, kaut kā tomēr mēģināju atbalstīt tās lietas, kas manā izpratnē ir labas un atbalstāmas. Man nebija tādu stingri noteiktu mērķu, ka visur man ir programma un visur es darbošos. Programmas, mērķus un visu to uzstādīja citi, bet man bija sava izpratne par tiem mērķiem, kas ir uzstādīti. Tos mērķus, kurus es uzskatīju par saprātīgiem un nepieciešamiem un, galvenais, kur es jutu, ka viņus tauta atbalsta, es arī atbalstīju.
Tajā laikā tev blakus bija tādi kategoriski cilvēki - Soboļevs, Pugo, Rubiks. Tu biji tā kā inteliģences advokāts. Ko tu teici tiem radikālajiem komunistiem, kāpēc vajag atļaut vairāk darīt?
Nu jāsaka, ka es toreiz biju jauns un arī panaivs. Es atceros - vienreiz līdz pusnaktij diskutējām ar Soboļevu un pēc tam es nakti negulēju. Un par ļoti vienkāršu lietu - par valodu. Viņš proponēja to domu, ka krievu valoda ir starpnacionālais sazināšanās līdzeklis un tāpēc krieviem nav jāzina latviešu valoda. Es mēģināju viņam iestāstīt pretējo, ka faktiski normāla un starpnacionāla saziņa var veidoties tad, kad zina abas valodas. Un tad viņš teica: «Tu iestājies par divvalodību?» Teicu: «Nu kaut vai!» Un, ar vienu vārdu sakot, pēc tam viņi man vairāk neuzticējās. Un mani aizsūtīja vadīt Latvijas PSR Augstāko padomi.
Arī Pugo es teicu atklāti, ko es domāju. Vienreiz viņš mani pat pierunāja kaut kādā diskusijā, ka man vajag norobežoties no radikālisma. Bet Pugo vispār bija korekts. Viņš vienreiz niknumā gan pateica: «Pošol na povodu u tvorčeskoj inteligencii, osobenno u žurnaļistov.» (Ej radošās inteliģences, jo īpaši žurnālistu pavadā - red.)
Saki, lūdzu, tavā ģimenes vēsturē, kas tev palīdzēja radikalizēties?
Ļoti labprāt atceros abus savus vecostēvus Latgalē. Viens bija daudzbērnu ģimenes tēvs, kā māte teica - ar savu zemīti, lopiem, iztikšanu. Krietns zemnieks un darba darītājs. Mani saistīja viņa nostāsti par to, kā bija toreiz Latvijā. Otrs vecaistēvs arī krietns amatnieks - kalējs. Un es lepojos ar to, ka dažreiz, aizbraucot tur, man stāstīja, cik liels meistars bija mans vecaistēvs. Varbūt tieši šis aspekts tā netieši mani iespaidoja. Kaut gan tādos tiešos radiniekos, nu asinsradiniekos, represēto nebija, nedz arī kāds bija piedalījies represijās vai kā citādi darbojies. Izņemot - tēva brālis pēc Otrā pasaules kara bija palicis Anglijā.
Tu teici, ka tev sāka neuzticēties. LKP CK ideoloģiskais sekretārs, kas ir nodevis, tas varētu būt tā kā tāds ļaunuma simbols.
Faktiski mani izglāba Jakovļevs (Aleksandrs Jakovļevs, PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs - red.), kurš bija ieradies Rīgā. Pugo bija iecerējis mani aizsūtīt uz Maskavu, uz ceku strādāt. Vienvārdsakot, uz kaut kādu paaugstinājumu, bet faktiski… tikt vaļā. Es ļoti precīzi atceros, tas bija Benjamiņa namā Jūrmalā. Pugo palika iekšā, un Jakovļevs teica: «Iesim drusciņ pastaigāties.» Mēs staigājām, un viņš saka tā: «Ir priekšlikums tevi izvirzīt darbam Maskavas centrālkomitejā.» Teicu: «Es netaisos nekur braukt, kategoriski esmu pret.» Viņš saka: «Nu, jā, Anatolij, tevi te nemīl.» Nu ko es varu komentēt? Bet viņš turpināja: «Bet zini, mani arī tur nemīl.» Un līdz ar to tā saruna tika izbeigta, un itin drīz tiku pārvietots uz Augstākās padomes prezidiju.
Kāpēc, tavuprāt, sabruka PSKP?
Es domāju, jaunajiem nebija pieņemams tas dogmatisms, kas izpaudās nu tādās divās toreiz vispārpieņemtās lietās. Ir cekas viedoklis, ir rajona komitejas viedoklis, pilsētas komitejas viedoklis, un cita viedokļa nav. Un otrs - tās bezalternatīvās vēlēšanas, kas nebija vēlēšanas. Sevišķi jau Kirova rajonā brieda citi viedokļi, citas pieejas. Un tur pretim tūlīt - konservatīvisms, dogmatisms, stagnācija. Kaut gan, teiksim, pēc tam PSRS Tautas deputātu kongresā parādījās, ka ir spēcīgs demokrātu spārns, bet tā dogmatiskā puse vai konservatīvā puse bija pārņēmusi, es teiktu, trīs ceturtdaļas.
Tad, kad bija Radošo savienību plēnums, mēs tajās dienās bijām laimīgi.
Protams, ka tas bija saviļņojoši, jo nāca jaunas lietas, kuras vispār līdz šim nebija cilātas. Es sapratu, ka man vajadzēs kaut kādā veidā reaģēt, izteikt viedokli. Bet no otras puses - to saviļņojumu mazināja tas, ka to darīja cilvēki, kas bija gudri cilvēki, kas nemēģināja lēti kaut kā popularitāti iegūt, kas ņēma vērā, ka ir arī jāizskaidro tiem, kas sēdēja pie prezidija galda. Un, neatkāpjoties no galvenās lietas, ko viņi gribēja pateikt, viņi to darīja eleganti. Tas, es domāju, ir tāds Petera stils, ka viņš visradikālākajām lietām varēja dot tādu mērenu gaitu, kaut gan no savas lietas neatkāpās.
Kad un kā tu uzzināji, ka dibināsies Tautas fronte?
Diemžēl neatceros. Es atceros, ka bija Centrālkomitejas birojs, kur izskatīja jautājumu par Tautas fronti. Tad visa tā lieta kaut kā virzījās tādā dabiskā gultnē. No vienas puses, radošo aktivitātes, no otras puses - Tautas fronte pārbūves atbalstam.
Vai Tautas fronte tevi uztvēra kā savējo? Vai Augstākās padomes priekšsēdētāja amats tika dots cerībā uz tevi kā tādu spilvenu starp Tautas fronti un iespējamo reakciju?
Es domāju, ka otrs vairāk. Es jau biju tik daudz malts starp akmeņiem, ka jebkurā lietā ieņēmu tādu apļveida aizsardzību. Pirmkārt, es pēc sava amata nevarēju būt Tautas frontes biedrs. Bet otrs - Tautas frontē jau arī visādi gāja - mērenais spārns, radikālais, vieni lozungi, otri lozungi. Nebija tā - ko man teica, to es darīju, kaut gan es Tautas fronti atbalstīju. Savā izpratnē rīkojos un darbojos. Protams, nezaudējot mērķus.
Vai tu biji vīlies, ka Jānis Peters nekļuva par frontes vadītāju?
Zināmā mērā, jā. Peteru es ļoti cienu faktiski kā galveno atmodas ideologu. Augstu vērtēju to, ka viņš neatkāpās no saviem mērķiem, bet prata tos pasniegt sabiedrībai saprotamā un tādā nomierinošā veidā. Un kā viņš sāka Centrālkomiteju pieradināt pie tām lietām! Viņš vispirms Komunāru laukumā atcerējās tos latviešus, kas bija apšauti vai kā citādi represijās nobendēti, gājām uz Brāļu kapiem. Un visu to viņš pasniedza tādā veidā, ka cilvēki saprata un reizē pret viņu nebija pretenziju. Kaut gan beigās, tajā 1988. gada plēnumā, mūs abus kritizēja. Man palicis atmiņā, ka Kauls (Alberts Kauls, toreiz agrofirmas Ādaži vadītājs) iestājās par mums. Faktiski vienīgais!
Ko tu atbildētu tiem, kas saka, ka kompartija organizēja Tautas fronti, ka ceka to kontrolēja?
Vajag paskatīties, kas reāli organizēja Tautas fronti. Sākot no Petera. Viņš jau nu nebija instruments cekas rokās! Tie cilvēki, kas organizēja Tautas fronti, ja arī bija kaut kādā veidā netieši saistīti ar ceku, tad nekādā gadījumā nepildīja cekas uzdevumus. Bet tas, ka tā cekas kontrole un iecere virzīt procesu pilnīgi izslīdēja no rokām, tas arī ir fakts.
Kāpēc tas, kas bija atmodā spēks, nevarēja būt spēks arī turpmāk? Šī ideja, vienotība, solidaritāte.
Jā, un drosme, un radikālisms. Nāk citi laiki, un faktiski ir vajadzīgi citi cilvēki.