Kas ir Ūdens ķirzaka? To uzzinām piektajā, tāda paša nosaukuma epizodē, dzejolī «piederība»: «ūdens ķirzaka / zodiaka slepenā / trīspadsmitā // esmu dzimis / gadu tūkstotī citā // man atmiņas pierakstās / slāņsegto avotu / netulkojamā / sanskritā» (97. lpp.)
No cita gadsimta
Protams, tas, kurš dzimis trīspadsmitajā zodiaka zīmē, šajā laikmetā un pasaulē jūtas svešs. Piederība Ūdens ķirzakas zīmei nozīmē nepiederību, fantastisku autsaidera lomu. Krājumā tā realizējas ieniršanā kosmiska mēroga abstrakcijās, kas robežojas ar ārprātu, no vienas puses, kā arī nepatikā pret jebkādām shēmām un paredzamību, pret pūļa «politkorekto pietupienu» (31. lpp.), no otras. Un pirmais ir veids, kā pretoties otrajam. «Runā uz mani noslēpuma valodā» - (12. lpp.) raksta Zeibots dzejolī, veltījumā Edvīnam Raupam. Abu dzejnieku poētiku vieno centieni pietuvoties neizsakāmajam, tomēr Zeibots tekstā ļauj ienākt arī normālās dzīves detaļām, retu reizi radot arī ko artikulētu un saprotamu. Piemēram, dzejoli par kādreizējo panku mērnieku, par to, ka ir jādzīvo arī pēc tam, kad esi kliedzis, ka nākotnes nav (69. lpp.).
Taču lielākoties balss, kas runā, konfliktē ar pasauli, atrodas opozīcijā realitātei - gluži vai ierasta situācija latviešu dzejā, kurā galveno lomu spēlē dzīves antivaroņi vai nevaroņi. Atcerēsimies kaut vai Liānas Langas bezpiederīgos no Antenu burtnīcas.
Krājuma atstumtais savu vietu tad nu cenšas atrast filozofijā, mākslā. Vai ne tādēļ veltījumi spalvas brāļiem un pat K. G. Jungam?
Ceļā uz domu
Ūdens ķirzakas poētikai kūmās stāvējusi arī filozofija, piešķirdama tai intelektuālu smagumu. Grāmatu ievada epigrāfs no Mamardašvili Filosofiskajiem jautājumiem:
«...doma ir mūsu veids, kā iekļauties kādā dinamiskā mūžībā vai mūžīgā tagadnē [..] mēs varam tajā iekļauties caur aktu, kas ir doma. Bet ja mēs šādu aktu nepildām, tad paši izjūkam straumēs.» Varētu teikt, ka Zeibota dzejoļi ilustrē gan tuvošanos domai, gan arī šo izjukšanu straumēs. Otrajā gadījumā rezultāts atgādina Andra Ogriņa padrūmo, noslēpumaino poētiku, vien piejaucot pa kādam šķirklim no filozofijas vārdnīcas. Un neaizmirsīsim arī īpašos vārdiņus, kas piešķirs tam visam metafizisku dziļumu, bet kurus vienā laidā ekspluatē grāmatas no ezotērikas plauktiņa, - kosmoss, dimensijas, zodiaki, karma, paralēlā telpa, enerģija, sfēras. Un, ja tos raksta ar lielo burtu, iegūsim ko īpaši mīklainu un neizprotamu!
Filozofijas un dzejas attiecības vienmēr bijušas sarežģītas. Pirmā prasa domas skaidrību, bet māksla savā bērnišķīgajā tieksmē spēlēties ar nozīmēm tai pretojas. To tad arī ilustrē šī grāmata: «Kāds toreiz students Ludviks vēlāk Vitgenšteins teiks jāklusē / par to ko nevar runāt bet uz fantastiem tas neattiecas» (43. lpp.).
Šī ir sarežģīta, lielākoties grūti lasāma dzeja. Tā prasa darbu, vārdu pa vārdam šķetinot vaļā jēgas un nozīmes, kuru, iespējams, tajā nemaz nav. Varbūt tā ir vecmodīga doma, bet starp abstrakcijām un paradoksiem tomēr gribētos atrast nedaudz vairāk cilvēciska siltuma. Kā jau tas gadās ar t. s. moderno literatūru, «noslēpuma valodu» ne vienmēr gribas ielaist savā galvā.