Viņai patīk pucēties un izskatīties kā dāmai. Kad, sagaidot Martu, padodu elkoni atbalstam, viņa nosmej: «Visi man padod roku, bet es taču varu iet pati!» Decembra sākumā Marta Melgalve nosvinējusi savu 100. jubileju. «Es neesmu veca. Esmu ilgdzīvotāja!» smaida Martas kundze.
Dejās līdz trijiem naktī
Marta Melgalve ar lepnumu atceras svinības: «Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā sanāca radi, draugi, paziņas. Mans audžudēls profesors Imants Sneibis bija noorganizējis flautas klases studentu un maģistrantu koncertu. Apsveica Rīgas domes pārstāvji. Pērn iestājos RASā, sveica arī šīs biedrības vadība. Ir arī Valsts prezidenta apsveikums!»
Koncerts bijis ļoti skaists, pēc tā pasēdēšana ar vakariņām. «Bijām vismaz 50 cilvēki! Kad oficiālie viesi aizgāja, ballēties palika tikai jaunatne. Ar dziedāšanu un dejām līdz trijiem naktī! Man arī bija jādanco - jūs taču zināt, kā jaunieši danco, bet vai tad nevaru līdzi pagrozīties? Kā varu sēdēt, kad visi dejo?» smej Marta. Viņa atzīstas - saņemtās mīlestības iespaidā nogurumu nejutusi. «Ap trijiem naktī mašīnās sāka likt ziedus, bet visi neietilpa. Sāku izdalīt meitenītēm, kas spēlēja koncertā. Man tie tika ar mīlestību doti, un es ar mīlestību devu tālāk,» aizkustinājumu neslēpj Marta. Viņa uzsver - mūžs bijis labs. Protams, piedzīvotas arī smagas dienas. «Ir tāds teiciens: viss pāriet. Pat sāpes izkūst kā sniegs uz delnas, vienīgi rētas sirdī paliek kā vagas melnas... Bet kuram tad mūžs pagājis bez izmisuma un bēdām? Un no Dieva katram nolikts tikai tik, cik var panest,» noteic Marta, piebilstot: «Vienmēr esmu dzīvojusi starp labiem cilvēkiem.»
No laukiem ienākusi
Marta dzimusi toreizējā Jaunlatgales apriņķī, tagadējā Balvu rajona Kubuļu pagasta Stacijas ciemā. Četras māsas mammiņa audzinājusi viena. Tēvs 1919. gadā aizgājis no mājām un pazudis, Marta spiež - esot ierauts tā laika politisko notikumu virpulī Krievijā. «Bija laiks, kad tiešām nebija, ko ēst. Man tikai septiņi gadiņi bija, kad aizveda ganos, es šausmīgi raudāju pēc mammas. Tad 16 gados sāku strādāt par kalponi. Starp citu, esmu tikai četras klases beigusi, jo Balvu Stacijā bija pamatskola tikai ar četrām klasēm. Mammiņai nebija ne līdzekļu, ne iespēju, lai laistu mācīties tālāk,» atzīstas Martas kundze. Kalpones gaitas viņu aizvedušas uz Ropažiem - pie pagasta smalkajiem ļaudīm. Tur viņas čaklums ticis pamanīts. «Saimnieka svaine mani vērtēja atzinīgi un ļoti gribēja, lai turpinu mācīties. Sūtīja pie savas māsas uz Rīgu,» stāsta Marta. Jaunā sieviete iekarot Rīgu devusies 23 gadu vecumā - tas bija 1936. gads. Rīgā Marta pabeigusi Viļumsona mākslas aušanas kursus.
Rīgā viņa satikusi arī savu pirmo mīlestību. «Vienā ballē iedraudzējos ar jaunekli, kas sākumā man ļoti nepatika. Biju jauna meitene, no laukiem ienākusi - bija bail no blēžiem. Teicu, ka man nav laika satikties, es mācos. Pēc aušanas kursiem svētdienās sāku mācīties 5. klasi, man ļoti padevās angļu valoda,» atceras Marta. Tolaik jaunajai sievietei ļoti patikusi slidošana - Rīgā bijis daudz slidotavu. Uzzinājis par šo vaļasprieku, neatlaidīgais jauneklis pat izstaigājis visas slidotavas, lai Martu satiktu. «Un tad viņš man iepatikās! Sadraudzējāmies. Reiz abi ar Robertu ejam pa Hospitāļa ielu, tur ceļ māju. Roberts man saka: «Te man ceļ māju, un es tev vienu dzīvokli atvēlēšu.» Jokoju - jā, labprāt šajā mājā dzīvotu. Viņš vēl pajautā, kuru dzīvokli es gribētu. Parādu uz otro stāvu... Kad apprecējāmies 1937. gadā, šis gadījums man bija aizmirsies. Tikai kad iegājām dzīvot tieši tajā dzīvoklī, atcerējos. Redziet, cik interesanti dzīvē var sagadīties,» asaras acīs iemirdzas Martai.
Mierā nevar nosēdēt
Traģiskā autoavārijā 1952. gadā Roberts gāja bojā. Marta palikusi bez iztikas līdzekļiem, bez darba, jo savulaik vīrs nav gribējis, ka Marta strādā, viņš spējis labi nodrošināt ģimeni. Pēc šī trieciena Marta nav padevusies: «Man atkal palīdzēja labi cilvēki. Palīdzēja iekārtoties aušanas fabrikā, tad sāku strādāt Somdarī, izmācījos par augstākās kategorijas cimdu šuvēju. Man vienmēr dzīvē laimējies ar labiem cilvēkiem.» Pēc vīra aiziešanas jaunas attiecības Marta nav meklējusi: «Roberts bija ļoti labs vīrs.» Diemžēl liktenis šajā laulībā Martai nebija lēmis pašai savus bērnus. Bet daudzus gadus vēlāk, jau cienījamos gados, pie Martas dzīvojis mūzikas students Imants Sneibis. Abiem izveidojušās sirsnīgas attiecības, un, kad Imants aizgājis savā dzīvē, nodibinājis ģimeni, Martas kundze auklējusi Imanta un viņa dzīvesbiedres Ligitas dēliņu. Marta stāsta: «Reiz kādā dienā Imants man saka: «Martas tantiņ, es gribētu, lai tu būtu mana māte.» Es mazliet apjuku. Bet Imanta mamma jau bija viņsaulē. Kopš tās dienas viņš ir mans audžudēls, un mani Imants par māti sauc. Bet Imanta mācekles konservatorijā es saucu par saviem bērniem. Mēs vienmēr satiekamies jubilejās, mums ir ļoti sirsnīgas attiecības.»
Kā paiet Martas Melgalves dienas tagad, kad iesoļots otrajā gadu simtā? «Katru dienu izstaigāju tirgu - pa dienas vidu, kamēr vēl gaišs. Es neēdu krējuma izstrādājumus - tirgū pērku īstu krējumu. Nopērku, izcepu kādu vistas fileju, pa dienu izvāru zupiņu. Diētas nekad neesmu ievērojusi - ēdu visu, izņemot tortes un cepumus. Taču saldumam lietoju medu - pie kafijas, tējas. Citreiz izēdu pat divas trīs trīslitru burkas pa gadu. Bet kad man ir slikti, ieņemu malku balzama,» pastāsta simtgadniece. Martu bieži tincinot - ko darījusi, lai nodzīvotu līdz 100 gadiem? «Par to speciāli nekad neesmu domājusi. Pat kosmētiku nekad neesmu lietojusi. Tiesa, es nesēžu uz vietas - man svarīga ir iešana, katru dienu nolikts, kur došos. Mierā nekad neesmu varējusi nosēdēt, pat diendusu nekad neguļu. Vienmēr esmu bijusi aktīva, dzīvīga.»