Ir vērts ielūkoties, kā Diena pirms 20 gadiem vērtēja mūsu izcilākā hokejista, pagaidām vienīgā latvieša, kurš ieguvis Stenlija kausu, perspektīvas 1995./1996. gada sezonā, kad Avalanche kausu ieguva pirmo reizi.
Izrādās, Sanda Ozoliņa ceļu uz zvaigznēm sekmēja gan tas, ka viņš spēlēja labi, gan tas, ka viņa komanda, Sanhosē Sharks spēlēja slikti, tāpēc Sandis Ozoliņš tika aizmainīts. 1995. gada 28. oktobra Dienas sporta rubrikā galvenā ziņa bija ar satraucošu virsrakstu: Latvijai par vienu «haizivi» mazāk. Dienas sporta nodaļa šajā laikraksta ziņā vēstīja: «Ceturtdien (tātad 26. oktobrī) no rīta Sandim Ozoliņam lika nekavējoties ierasties Sanhosē Sharks kluba birojā. Tur viņam pavēstīja, ka jau pēc stundas ir jābūt lidostā un jālido uz Kolorādo štata Denveras pilsētu, kur Avalanche kluba sastāvā turpināsies viņa karjera. No Kolorādo apmaiņā pret Ozoliņu Sharks ieguva vienu no labākajiem Avalanche (pērn Kvebekas Nordiques) uzbrucējiem - Ovenu Nolenu. Tā dažu minūšu laikā - pat bez iegriešanās mājās - beidzās Sanda Ozoliņa, pēdējo sezonu labākā Sharks kluba aizsarga, gaitas šajā NHL klubā…
Šie notikumi risinājās nākamajā dienā pēc Sharks sagrāves pret Vinipegas Jets (1:6), kurā Sandis Ozoliņš asistēja savam partnerim Ragnarsonam vienīgo vārtu gūšanā. Šobrīd vēl grūti spriest, vai kluba vadībai šā lēmuma ārēji sasteigtajai pieņemšanai kalpoja tieši šis mačs vai arī tas bija ilgāku laiku pārdomāts solis. Ticamāks gan šķiet otrs variants - ņemot vērā Sanda Ozoliņa nepaklausību pirms sezonas sākuma un to, ka sanhosiešiem šobrīd nepieciešamāks par aizsargu ārkārtīgi vājā uzbrukuma dēļ varētu būt uzbrucējs - tāds kā Nolens ar viņa pērn 30 gūtajiem vārtiem. Taču pārāk uzskatāma pēdējā laikā ir bijusi Sharks un tās ģenerālmenedžera Dīna Lombardi politika izrēķināties ar nepiekāpīgā hokejistu aģenta Pola Teofanusa klientiem, kā arī tas, ka pēdējā laikā Sanhosē klubs - līdz šim internacionālākais NHL kolektīvs - pretēji līgā raksturīgajai eiropeizācijas tendencei pavisam neilgā laikā tā vai citādi ticis vaļā no vairākiem ekspadomijas pārstāvjiem: Sandis Ozoliņš, kuram pēc grūtajām sarunām panāktā līguma noslēgšana novērotāju acīs solīja puslīdz mierīgu dzīvi Sanhosē gadus piecus, nu ir Kolorādo. Vasilijs Tihonovs aizsūtīts par Kanzassitijas Blades treneri, turpat nokļuvis arī Kozlovs, prom no Sharks ir dabūti Larionovs ar Makarovu. Laikam vienīgais no krievu haizivīm, kam šobrīd dzīve iet uz augšu, ir Nazarovs. Bet šādā gaismā runas par to, ka Sanhosē dienas ir skaitītas arī Artūram Irbem, iegūst pavisam reālu pamatu.
Kas gaida Sandi Kolorādo? Pērnā gada Kvebekas Nordiques, pārbraukuši uz jauno mītni Denverā, nomainījuši nosaukumu uz lavīnu un ieguvuši jaunu treneri Marka Krauforda personā un jaunu zvaigzni, pērnā Stenlija kausa izcīņas MVP Klodu Lemjē, sezonu sākuši atzīstami - deviņās spēlēs piecas uzvaras, neizšķirts, 11 punkti un līderpozīcijas Klusā okeāna grupā. Līdzšinējās spēlēs galvenais kluba triecienspēks bijis pirmais uzbrucēju trio Nolens - Forsbergs - Lemjē, Sakiks, Dedmāršs, kā arī krievi Kamenskis un Kovaļenko. Spriest gan vēl pāragri, taču, līdzīgi kā Igoram Larionovam Detroitā, Sandim Ozoliņam līdz ar nokļūšanu Denverā cerības turēt rokās Stenlija kausu ir ievērojami palielinājušās.»
Nākamās ziņas cerīgo prognozi apstiprināja. Jau 1995. gada 3. novembra Dienas sporta rubrikas īsajā ziņā NHL čempionātā trešdien par Kolorādo Avalanche sesto uzvaru pēc kārtas (6:1 pret Kalgari Flames) lasām, ka Sandis Ozoliņš pēc četrām piespēlēm pirmajās divās spēlēs šoreiz «lavīnas» sastāvā trešās trešdaļas sākumā guvis pirmos vārtus! Sekoja triumfs, kuru fani ne Amerikā, ne Latvijā nav aizmirsuši arī pēc 20 gadiem.