Mēdz teikt, nav ilglaicīgāku risinājumu par pagaidu. Tā sanācis arī ar Laimdotas Straujumas valdību, kuras teju divus gadus ilgstošais darbošanās rezonējums ir sinhrons ar pašas partijas Vienotība pakāpenisku norietu, - par to oktobrī balsis atdotu nu jau vairs 7,2% vēlētāju (Latvijas Fakti). Taču, ja pagaidu risinājums pilošam krānam dzīvoklī draud sabojāt attiecības ar stāvu zemāk esošo kaimiņu, tad jau no pirmsākumiem stipri vien «pilošais» valdības krāns gluži vienkārši rada riebumu pret politiku.
Šobrīd ir izveidojusies paradoksāla situācija, ka valdības darba turpināšanā vairāk ir ieinteresēti Vienotības politiskie konkurenti, ļaujot tai nepopulāri valdīt un kontrolēti grimt, nekā pati partijas spice, kas jau ar saimniecisku tvērienu gatava pārdalei, labi apzinoties, ka laiks esošajā formātā tai ir līdz nākamajām vēlēšanām.
Šobrīd valdībā notiekošais nav stāsts par Straujumu, bet gan Vienotību, kuras biedrus, kā teikts partijas mājaslapā, «vieno kopīgas vērtības un izpratne par godīgu, atbildīgu un kompetentu politiku». Nepateikšu neko jaunu, taču Vienotība šobrīd ir tieši tajā fāzē, kurā pirms savas izbeigšanās atradās Latvijas ceļš un Tautas partija. Un runa nav par lejupejošā spirālē esošiem reitingiem. Partija nav bezpersoniska masa. To veido konkrēti cilvēki, un tieši šo ļautiņu uzvedība, publiskā komunikācija konkrētās situācijās ir tā, kas rada dￃﾩjￃﾠ vu sajūtu. Arogance, visatļautība un aklā pašpārliecinātība ir tās lietas, kas tik ļoti vieno Vienotību ar vēsturiskiem priekšgājējiem.
Tas, ko faktiski citastarpā ir izdarījusi esošā valdība ar Citadeles pārdošanas un airBaltic investora meklēšanas stāstiem, ir totāla politiskā un lēmumu pieņemšanas procesa diskreditācija. Un tas tiek darīts ar profesionāla slepkavas aukstasinību. Meli un meliņi, «uzmetieni» un divkosība. Esošā vara ar savu rīcību un pļepenējoši, buldurējoši nepārliecinošo komunikāciju ir spriedusi tiesu sabiedrības apziņā politiskajam procesam būt par saimniecisku interešu apendiksu. Nepārprotamāk kā jebkad. Kā tāds augšas kaimiņa noplūdināts nabadziņš mitrās vilnas zeķēs ir atstāts ikviens, kurš iedrošinājās sapņot par politiku kā stāstu par idejām un argumentētiem principiem un viedokļiem.
Un, lai kā būtu, ir grūti iedomāties, ka iekšējo partijas pretrunu un pat ideoloģisku pretnostatījumu plosītā Vienotība šobrīd spētu piedāvāt kaut ko kvalitatīvi citu. Un tāpēc «airbalticgeita» un satiksmes ministra atlaišana ir vien pēdējā pile tam, lai esošās valdības kontekstā spriedelētu nevis par nomaiņas iespējamību, bet gan iespējamāko laiku un tālākiem scenārijiem.