Ikviena sabiedrība dzīvo ar saviem stereotipiem, tai skaitā par nacionālām vai profesionālām grupām. Pat mūsdienu it kā atvērti domājošajā Rietumu sabiedrībā tādi ir, piemēram, par musulmaņiem vai baņķieriem. Latvijas gadījumā piemēri pašiem zināmi. Tomēr vismaz Saeimas deputātiem - pat ja viņus nokaitinājuši stereotipi par politiķiem - vajadzētu rādīt priekšzīmi. Kas nu to deva...
11. oktobra plenārsēde sākotnēji ierakstījās tradīcijā - deputāti, kuri pēc izglītības ir juristi, var savstarpēji diskutēt ilgi un ar garšu, pat ja visiem citiem sen jau nojucis pavediens, par ko ir strīds. Normāli. Tomēr pārsteidza atsevišķu (laikam sakritības dēļ zaļo zemnieku frakcijas locekļu) deputātu mēģinājums īpaši uzsvērt vienas profesijas, juristu, mīnusus. Kārlis Seržants: «Likumus jau pie mums raksta juristi, kas dzīvi redz pa automašīnas logu vai sliktākajā gadījumā, braucot garām uz velosipēda.» Andris Bērziņš: «Judina kungs, tiešām es neesmu , teiksim, jurists, es atvainojos. Bet man ļoti patīkas jūsu augstas klases demagoģija. Jūs tiešām mākat, teiksim, kā pasniedzējs uzreiz iebraukt otrā grāvī.» Un tādā garā...
Tā ir parocīga piespēlēšana priekšstatam zināmā sabiedrības daļā, ka dzīve Latvijā būtu krietni labāka, ja vien ambīciju vai peļņas kāres mudināti juristi (šajā katlā sametot visas specializācijas) nerakstītu samudžinātus likumus, jebkuru vienkāršu jautājumu nepārvērstu par rēbusu utt. Tas nekas, ka likumdevējs ir parlaments - mēs, nabaga deputāti, esam bezspēcīgi juristu viltības priekšā... Agrāk pati politiskā vide trieca dumjus jokus par mediķiem savās rindās - ko nu no tādiem var gribēt, ja jālemj par valsts lietām. Nu vērojama tendence (un daļa sabiedrības to labprāt pārņem) «juristiem» veidot izplūduša, bet ietekmīga kaitnieka tēlu. Ir nevis individuāla atbildība, bet mājieni uz masonu ložai līdzīgiem «juristiem».