Bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas savulaik piesauktais Damokla zobens ir kritis, taču ne pār tām galvām, par kurām runāja V. Vīķe-Freiberga.
45 deputāti par, 47 - pret. Damokla zobens kritienā aizķer ģenerālprokurora amatam trešo reizi virzīto Jāni Maizīti un satriec drupās pēdējās ticības paliekas tam, ka Latvijas Republikas 9. Saeimas deputātiem rūp tiesiskums, rūp tas, vai viņu vēlētāji tic vismaz Ģenerālprokuratūras neatkarībai un neietekmējamībai, ja reiz Saeimai ticēt jau sen vairs nevar.
Vai mums vajadzētu dusmoties uz tiem četrdesmit septiņiem tā dēvētajiem tautas kalpiem, kas, slēpjoties ar slēgtā balsojuma nodrošinātās anonimitātes, paklausīgi meta urnā aploksnītes, vēlēšanu zīmēs pirms tam ievilkuši krustiņu ailītē «pret»? Bet varbūt drīzāk viņus vajadzētu žēlot. Viņi ir marionetes. Viņi ir Stokholmas sindroma upuri - savu maizes tēvu, vēlēšanu kampaņu finansētāju, savu partiju melno kasu pildītāju ķīlnieki, kas saviem nolaupītājiem pieķērušies ar izmisīgu degsmi. Tik izmisīgu degsmi, ka viņiem pat vairs nav kauna melot tiem, par kuru priekšstāvjiem viņi dēvējas. Viņu identificēšanās ar tiem, kas viņus tur gūstā, ir tik liela, ka šie ļautiņi mierīgi, acīs skatoties, var solīt balsot par, bet patiesībā nobalsot pret.
«Šo balsojumu izšķīra partijas, kas sacīja, ka balsos par,» tagad vēsta ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdis Augusts Brigmanis, un diemžēl viņam ir pilnīga taisnība. Brīvais balsojums par ģenerālprokurora apstiprināšanu bija noteikts tikai divām frakcijām - LPP/LC un ZZS, kam kopumā ir 27, nevis četrdesmit septiņas balsis. Ikviens var turpināt melošanu, apgalvojot, ka tieši viņš ir bijis starp tiem četrdesmit pieciem, kas urnā iemetuši vēlēšanu zīmes, kurās krustiņš ievilkts «par» ailītē. Meļi, visticamāk, ir jāmeklē to 58 deputātu vidū, kas atbalstīja ideju, ka aizklātajam balsojumam ir jātop vēl aizklātākam, ka jābalso ar vēlēšanu zīmēm, lai kāds līdzās sēdošais vai garām slīdoša televīzijas kamera nejauši nepiefiksētu, ka tiek nospiesta «pret» poga. Balsošanu ar vēlēšanu zīmēm atbalstīja 58 deputāti - visi sēdē klātesošie TP, ZZS, LPP/LC un SC frakcijām piederīgie.
Un ir pilnīgi bezjēdzīgi stāstīt, ka visa vaina tajā, ka J. Maizītis savā amatā bija aizsēdējies, ka viena cilvēka tiesības ieņemt ģenerālprokurora amatu būtu jāierobežo, maksimums, līdz diviem pilnvaru termiņiem. Nevajag aizbildināties ar Ģenerālprokuratūras pieļautiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko apliecinot daudzie pieteikumi Eiropas Cilvēktiesību tiesā - nevienam nav nekādu ilūziju, par kura pieteicēja cilvēktiesībām uztraucas viņa ķīlnieki. Un arī nostāstiņi par to, cik bieži ļaudis ir neapmierināti ar prokuratūras lēno darbu, izmeklējot pret «ierindas» pilsoņiem pastrādātus varasdarbus, būs nevietā. Jo visi zina, kas patiesi kremt tiem 47, kas balsoja pret. Ventspils amatpersonu lieta, kurā apsūdzēts premjera kandidāts A. Lembergs, tā dēvētā Lemberga stipendiātu lieta, kurā pratināti tiek Saeimas deputāti. Digitalizācijas lieta, kurā uz apsūdzēto sola sēž Latvijas Neatkarīgās televīzijas priekšnieks Andrejs Ēķis un TP priekšsēža Andra Šķēles finanšu konsultants Harijs Krongorns. Un izmeklēšana Parex bankas pārņemšanas lietā. Lūk, kas viņiem rūp.
Ikviens, kura roka vilka krustiņu «pret», jādomā, labi apzinājās, ko dara. Sagraut sabiedrības pārliecību par Ģenerālprokuratūras uzticamību un neietekmējamību - to vēlējās šie cilvēki un tie, kuri rausta šo marionešu aukliņas.
Sekas šim Saeimas balsojumam būs tālejošas. Ikviens, kurš nāks J. Maizīša vietā, tiks uzlūkots ar aizdomām, kas metīs ēnu uz Ģenerālprokuratūras darbu kopumā. Šīs aizdomas nespēs kliedēt nākamā kandidāta profesionālā kvalifikācija, kura, protams, atbildīs Prokuratūras likumā noteiktajām prasībām. Velti spekulēt, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs ģenerālprokurora amatam var vēlreiz virzīt J. Maizīti. Pats I. Bičkovičs taču atklāti ir pateicis, ka svarīgs kritērijs ir izredzes gūt Saeimas vairākuma atbalstu. Bet tie, kas atbilst šim kritērijam, diemžēl neatbilst citiem kritērijiem - tiem, kas attiecas uz ģenerālprokurora neatkarību, patstāvību, neietekmējamību. Cienījams un sabiedrības uzticību pelnošs ģenerālprokurors šai Saeimai vienkārši nav vajadzīgs.
Tādēļ, iespējams, šobrīd jautājums par ģenerālprokurora apstiprināšanu ir jāliek malā līdz 10. Saeimas sanākšanai - lai pēc 11. maija ģenerālprokurora pienākumus pilda kāds no esošajiem virsprokuroriem. Šīs Saeimas spējai apstiprināt sabiedrības uzticību pelnījušu kandidātu vairs nevar ticēt.