«Kad bērns nonāk ģimenē, kur jau ir liels dzīvnieks, viņam ir jāpievērš desmitkārša uzmanība, jo mēs nezinām, kā dzīvnieks uz viņu reaģēs,» uzsver dzīvnieku patversmes Ulubele pārstāve Zanda Bērziņa.
Traģēdija notikusi sestdien, un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) mediķiem meitenītes dzīvību izglābt nav izdevies. Valsts policijā šobrīd ierosināts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 13. nodaļas, tas ir, par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas veselību. Suns, pēc policijas informācijas - boksera šķirnes, bērna vecvecāku ģimenē dzīvojis jau ilgi. Kas tagad ar dzīvnieku notiks, gan esot viņa saimnieku lēmums.
Zoopsiholoģe Inga Cerbule Dienai norādīja, ka šajā gadījumā acīmredzot ir pārkāpta ābeces patiesība - mazu bērnu ne uz mirkli nedrīkst atstāt bez uzraudzības kopā ar suni. «Tas, ka suns nekad iepriekš nav izrādījis agresiju, neko nenozīmē,» viņa uzsvēra, norādīdama, ka suns pakļaujas pieaugušajiem, kurus pazīst, bet ne mazulim, kas tikai nupat sācis rāpot, tātad pirmoreiz nonācis suņa dzīves telpā.
«Ir nereāli sagaidīt, ka suns šādā situācijā neaizstāvēs ēdiena bļodu, tas viņam kā gaļēdājam ir ģenētiski evolūcijas gaitā noteikts. No sirds jūtu līdzi par traģēdiju, bet nevaru teikt, ka esmu pārsteigta, ka suns ir kodis,» viņa uzsvēra. I. Cerbule arī norāda, ka, piemēram, ASV statistika liecina, ka šādos gadījumos visbiežāk pieaugušais nav bijis klāt. «Tas atkal pasvītro, ka nedrīkst atstāt bērnu bez uzraudzības kopā ar dzīvnieku. Ja tā ir privātmāja, kad bērns sāk rāpot, dzīvnieku var izlikt pagalmā. Ja tādas greznības nav, tad bērns sistemātiski jāuzrauga 24 stundas diennaktī,» viņa uzsver.
Arī Z. Bērziņa uzsvēra, ka pat ļoti jauks dzīvnieks, tiklīdz sāk aiztikt viņa ēdamo, kļūst pilnīgi neprognozējams. «Tā ir loģiska rīcība no dzīvnieka puses un pilnīga pieaugušo atbildība. Es to varu teikt kā cilvēks, kura ģimenē ir divi nu jau izauguši bērni, kuri auguši kopā ar diviem lieliem suņiem,» viņa teica. Tādēļ arī patversmē, kad cilvēki nāk adoptēt suņus, viņi tiekot iztaujāti, vai ģimenē aug bērni.
Statistika liecina: kaut parasti bez tik traģiskām sekām, mājdzīvnieki bērnus Latvijā sakož ļoti bieži. Turklāt pēdējos gados dokumentēto šādu gadījumu skaits ir stipri pieaudzis, 2011. gadā sasniedzot jau 928. Visbiežāk tiekot sakosti zēni vecumā no 10 līdz 12 gadiem. «Dzīvnieku kodumu lokalizācijas biežums korelē ar bērna vecumu, bērniem līdz triju gadu vecumam biežāk tiek skarta galva un augšējās ekstremitātes, pusaudžiem tiek skartas apakšējās ekstremitātes,» uzsver bērnu ķirurgs Jānis Upenieks.
BKUS speciālisti nepārtraukti atgādina vecākiem par nepieciešamību veikt preventīvos pasākumus, lai pasargātu bērnus no iespējamiem nelaimes gadījumiem, taču ļoti bieži šī informācija netiek ņemta vērā, piebilst BKUS pārstāve Romēna Namniece.