Tā gan ir arī sen zināma patiesība un daudzu treneru pielietota prakse - mainīt mainīšanas pēc, lai viens otrs uz laukuma pēc tam aizdomātos, ka varbūt ir pienācis laiks sapurināties. Iepriecina treneru nerēķināšanās ar spēlētāju iepriekšējiem panākumiem. Piemēram, pret Atlant uz soliņa palika pēdējo gadu Latvijas izlases uzbrukuma līderi Miķelis Rēdlihs un Mārtiņš Cipulis, bet treneru uzticību saglabāja Gints Meija un Ronalds Cinks. Jādomā, ka šāds lēmums nāks par labu visiem. Pieredzējušie sapratīs, ka sniegums jāuzlabo, jo, piemēram, pirmās maiņas uzbrucējs Cipulis desmit spēlēs vēl nav iemetis nevienu ripu. Jaunajiem savukārt vajadzētu saprast, ka vieta sastāvā ir saglabājama arī izšķirošajos spēles brīžos, ja vien līdz tam ir strādāts par visiem simt procentiem.
Uz aci izskatās, ka efektivitāte būtu jāpalielina uzbrukumā, tajā pašā laikā ar rezultativitāti nav nemaz tik slikti. Iemestas 27 ripas - tikpat, cik KHL pašreiz ceturtajai spēcīgākajai komandai Maskavas CSKA. Daudz svarīgāk ir izvairīties no muļķīgām kļūdām un nepadoties vilinājumam spēlēt atklāto hokeju. Tāds ir parocīgs komandām ar lielāku meistarības potenciālu, bet rīdzinieki nebūt nav favorīti. Oriģinālāki risinājumi, šķiet, būtu nepieciešami spēlei vairākumā, jo spēlei nevienādos sastāvos mūsdienu hokejā ir būtiska loma.
Šosezon KHL vērojama tendence, ka rangu tabulas lejasdaļas komandas nadzīgi apspēlē favorītus. Tāpēc Dinamo uzvara pār Atlant bija nepieciešama pārliecības iegūšanai. Pie ieguvumiem noteikti jāatzīmē arī Edgara Masaļska pienesums abās uzvarētajās spēlēs pār Severstaļ un Atlant. Jo bez laba vārtsarga, aizsardzības stila piekritējiem, kādi ir arī Rīgas Dinamo, uz panākumiem cerēt tikpat kā neiespējami.