Ļoti neviendabīga izrāde, kur līdzās neveiklām «masu ainām», kurās aktieri līdzīgi ganāmpulkam uziet un noiet, mēģinot attaisnot neveiklo mīņāšanos ar «koncerta» estētiku (iespiežot rokās mikrofonus), un vairāku personāžu nepamatoti uzspēlētai ķērkšanai ir arī patiešām smieklīgas epizodes (to, ka arī karikatūriskus varoņus iespējams atveidot eleganti, spoži pierāda Imanta Strada kā puņķis ļodzīgais kareivis). Kristapa Skultes abstraktā vairāklīmeņu scenogrāfija ar tiltiņiem un slīpām dēļu laipām aktieriem drīzāk traucē, toties Emīla Zilberta komponētās dziesmas ar J. Petera asprātīgajiem tekstiem («zaldāta pumpītis raustās» u. c.) ir feinas, lai gan muzikālās izrādes nosacījumi iestudējumam estētiski drīzāk kaitējuši.
Par izrādes lielo vērtību kļuvis Tālivalža Lasmaņa Šveika un Mārtiņa Meiera virsleitnanta Lukaša duets - sarežģīts un tomēr mīlas pilns (tikai nepārprotiet!). Meiera izskatīgais, kā stīga slaikais virsnieks, šķiet, pirmo reizi visu teātra Šveiku vēsturē ir tik cilvēcisks un... labs pret krietno kareivi, savukārt Lasmaņa Šveiks ir lojāls savam priekšniekam līdz pat tādam niekam kā sveša suņa nozagšana, ja reiz Lukašam tādu ir iegribējies, un priekšnieka mīļākās apmierināšana viņa prombūtnē. Lasmanis tā arī neļauj uzminēt, cik viņa Šveika vientiesībā ir iedzimtības, cik - ironiskas attieksmes pret dzīvi rezultāts. Un tas ir interesanti. Henrieta Verhoustinska - 3
5 5 5 5 5
Šveikam latviešu teātrī publikas mīlestība ir garantēta. Kaut čehu - latviešu tulkotāji atzīst, ka romāna latviskā versija, salīdzinot ar Hašeka ģeniālo oriģinālu, ir daudz pieklājīgāka un romantizētāka, ļoti jau nu mums gribas identificēties ar šķietami vientiesīgā krietnā kareivja māku vazāt aiz deguna pasaules varenos un pašam vienmēr krist uz kājām. Šķiet, šie paši apsvērumi vadījuši arī V. Braslu, piedāvājot savu Šveika versiju. Realizācijā diemžēl problēmu ir gana - dramatizējumam un līdz ar to izrādes hronometrāžai netraucētu mērķtiecīgi īsinājumi; ambiciozā, bet ar konkrēto izrādes vēstījumu nekādi nesaistītā skatuves konstrukcija komplektā ar visai arhaiskajiem kostīmiem, parūkām un mākslīgajām bārdām rada mulsinoši haotisku vizuālo tēlu. Tomēr izrādes būtiskākā kvalitāte ir divi aktierdarbi, kuru dēļ daudz ko iespējams piedot. T. Lasmaņa Šveiks ir artistisks, kaut dzīves paguris, iesirms filozofs, kurš itin nemaz nav naivs, tikai meistarīgi par tādu izliekas. Toties Lukašu M. Meiers negaidīti interpretē kā jauneklīgu un pievilcīgu, nebūt ne karikatūrisku virsnieku, kurš patiesi tic tam, ko runā un dara. Abi aktieri gan partnerībā, gan katrs atsevišķi nospēlē smieklīgu un aizkustinošu stāstu par veselīga cinisma un romantiska ideālisma negaidītu satikšanos.