Mākslinieku savienības galerijas zālē Daugavmalā ir svelme. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Spānija! Pablo Pikaso un Salvadora Dalī darbu apvienošana vienā izstādē dod iespēju salīdzināt abu ģēniju daiļradi un viņu redzējumu par sievietēm, koridu un viņiem kopējo svelmaino Spāniju. P. Pikaso keramika, kā arī S. Dalī keramika un skulptūras, zīmējumi, grafikas. Jaudīgi! Kopā vairāk nekā 200 darbu. «Tik daudz šo mākslinieku darbu vienkopus parādīt nav piedāvājis neviens,» apgalvo Krievijas uzņēmējs, kolekcionārs un mecenāts Aleksandrs Šadrins, kurš šurp atvedis savu kolekciju.
«Ķīnas mākslas tirgū esmu jau integrējies, tur ir vairākas manu kolekciju pastāvīgas izstādes, bet Baltijā esmu pirmo reizi un tas nozīmē arī būt Eiropā,» tā saka A. Šadrins, piebilstot, ka tas, kas Ķīnā tiek atrisināts pāris stundās, Maskavā prasa vienu dienu, bet Rīgā - vismaz nedēļu. Tas ir viņa viedoklis par organizatoriskajiem jautājumiem. Par izstādi Rīgā viņš sāka domāt jau pirms diviem gadiem, cītīgi apmeklējot visas iespējamās izstāžu zāles.
Sākums kolekcijai bija 2003. gadā, kad uzņēmējs A. Šadrins iegādājās P. Pikaso keramiku. Nevis vienu darbu, bet visu plašo kāda amerikāņa kolekciju. To izstādot vēlāk Parīzē, A. Šadrins saņēma daudz vērtīgu padomu un ieguva arī padomdevējus. «Man bija svarīgs viņu viedoklis.»
Interese par mākslu viņam radās jau XX gadsimta 70. gados, kad pie savas tantes, kura bija bibliotēkas vadītāja, Aleksandrs šķirstīja mākslas albumus un grāmatas. «Padomju Savienībā tās glabājās slēgtajā nodaļā, jo padomju cilvēkam skaitījās nepiemērotas. Kad ieraudzīju Dalī darbus, tā bija cita pasaule, nevis sociālistiskais reālisms, ko mums mācīja. Jau toreiz sapratu, ka komunisms nebija man domāts. Es izvēlējos brīvību! Kad Gorbačovs deva zaļo gaismu, es no skolotāja amata devos kooperācijā.»
Brīvība, tas ir vadmotīvs, kas kolekcionāru suģestēja Dalī un Pikaso darbos. «Abu mākslas titānu saknes ir spāņu kultūrā. Par to esmu arī rakstījis grāmatā. Man patīk šī atziņa, ka pasaulei esi vērtīgs un interesants tikai tad, kad ar savas nacionālās kultūras palīdzību esi izveidojis kaut ko jaunu - vienalga, vai filmas, keramiku, dziesmas.»
Maskavā šo pašu izstādi, kas tagad aplūkojama Rīgā, lai gan tā nebija pilsētas centrā, apmeklētības dēļ pagarināja par diviem mēnešiem. «Esmu novērojis, ka uz izstādēm vairāk nāk sievietes,» komentē A. Šadrins. Laikam jau viņas meklē to vīrišķo enerģiju un spēku, kas ir šajā mākslā.
Izstāde Latvijas Mākslinieku savienības galerijā apskatāma līdz 27. septembrim.