Kāre izzināt ieņem ievērojamu vietu ceļošanas iemeslu starpā. Turklāt svešā un nezināmā atklāšana ir tikai daļa no ceļojuma ieguvuma. Ne mazāk nozīmīga un, pēc daudzu domām, pat vēl svarīgāka ir ceļotāja pašapzināšanās: gan salīdzinot sevi un savu zemi ar citiem, gan arī vides maiņas dēļ gūtā iespēja paskatīties uz sevi nosacīti no malas. Šai ziņā ceļošana var būt noderīga tam cildenajam mērķim, par ko vēstī paruna: garākais apkārtceļš ir īsākais ceļš uz mājām. Proti, lai gūtu patiesu mieru un pašapziņu, cilvēkam jānoiet daudzas garīgas un telpiskas jūdzes pa dažādiem apkārtceļiem pirms apzināties to lielisko, kas acīmredzot bijis pārāk tuvu, lai to novērtētu. Tā savdabīgā kārtā caur svešo varam patiesi iemantot to, kas mums ir tuvs, un arī mūsu zeme svešiniekiem, kas šeit iegadījušies, var kļūt par mierinājumu un apskaidrību.
Šāda attiecību jeb savstarpējās nozīmības apzināšanās, kas vedina uz daudzveidības novērtējumu un lološanu, cita starpā veido arī pilnīgāku izpratni par ekoloģiju. Šo vārdu esam paraduši saistīt ar to, ko latviešu valodā saprotam ar vārda «daba» vispārināto jēgu. Tomēr daba varbūt pat pirmām kārtām ir iedaba, raksturs jeb pati būtība, kā mēdzam runāt, piemēram, par cilvēka dabu: «Nu, tas jau ir viņa dabā.» Šādi domājot, ka man pašam ir daba ar savām respektējamām sakarībām, arī daba «tur, laukā» ar tās dažādajām iedabām gūst ciešāku un patiesāku saikni ar cilvēku jeb ekoloģiju.
Jo ekoloģija būtībā nav tikai Slīteres purva vai Misisipi deltas biotops vai temperatūras svārstības, bet gan attieksme un apziņa. Vārds «eko» uz medus burkas, jogurta vai sandalēm ir trivializēts, un reti kurš vairs zina un domā par tā nozīmi, kas cēlusies no grieķu vārda «nams, māja». Ekoloģija attiecīgi ir namturība jeb veids, kā nams, saime, kopīga sadzīvošana notiek un turas kopā. Tā pirmām kārtām ir zināšanas un domāšana par to. Ekoloģija nav lietu stāvoklis tur, laukā, mežā, purvā vai Grenlandē, bet gan pirmām kārtām mans stāvoklis, mana vieta un loma šai kopumā. Šādā - dziļākā un būtībai tuvā - līmenī ekoloģija ir ļoti tuva ekonomikai, kas arī ir namturība ar uzsvaru tieši uz likumiem, pēc kādiem nams vai plašāka saime valsts un arī globālā mērogā darbojas.
Šādas šķietami sarežģītas pārdomas manī raisās divu iemeslu pēc: Apvienoto Nāciju Organizācija 2010.gadu ir pasludinājusi par Starptautisko bioloģiskās daudzveidības gadu, un Latvijas ekonomikā viena no jaunajā gadā veicināmajām jomām ir tūrisms. Arī tā sauktais ekotūrisms. Piemērotāk gan būtu teikt, ka tieši ekotūrisms dziļākajā šā vārda nozīmē ir Latvijas tūrisma un viesmīlības prioritāte. Proti, nav mums tik grandiozu un pašpietiekamu artefaktu kā Londonas vai Parīzes muzeju kolekcijas vai Romas pilsēta, ko redzēt un savu esamības ģeogrāfiju un ekoloģiju ar to salīdzināt dzenas visa pasaule. Un pareizi dara, jo šāda salīdzināšanās ir svarīga paša apziņai. Latviju šādā nolūkā apmeklē tikai vācbaltieši un vidējās un vecākās paaudzes krievi. Tas ir gan vērtīgi viņiem, gan arī vērā ņemams fakts Latvijas tūrismā strādājošajiem: mūsdienu galvenokārt uz angļu valodu vērstajā starptautiskajā saziņā jo sevišķi tam, kas saistās ar Latvijas kultūrvēsturi, pienācīga loma jāatvēl īpaši vācu un arī krievu valodai. Tā būtu ekoloģiska, dabiska attieksme pret mūsu kultūras vidi.
Tas, ko šaurā nozīmē saprotam ar ekotūrismu jeb atpūtu pie dabas, jau attiecas uz plašāko un pārsvarā angļu valodā uzrunājamo pasauli un Latvijas tūrisma akcentiem nākotnē, kad pašreizējā emocionālā saistība, piemēram, ar pēcpadomju paaudzi Krievijā, izbalēs. Rīgas šarms pats par sevi, arī milzīgi garā Baltijas jūras un Rīgas līča pludmale, Līgonakts, Dziesmu svētki, Latgales ezeri, laivu brauciens pa Gauju, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs, idilliska vasaras atvaļinājuma nedēļa lauku pansijā, vienlaikus neatsakoties no ērtībām, ko dod tur pieejamais internets, ir un būs tieši Latvijā gūstamas vērtības. Tās vienmēr būs labi konvertējamas kura katra ceļotāja pozitīvās emocijās un par labu mūsu savstarpējai sapratnei un sadzīvošanai pasaulē, ko esam saņēmuši aizdevumā no nākamajām paaudzēm. Pasaulē, kas spēj mierināt ar savu skaistumu, kad sajūtamies svešinieki, un ierakstīt savā sakārtotībā, radot mājas sajūtu, lai mēs to dotu vēl tālāk un plašāk.
Šī man nav tikai teorija. Piemēram, vasarā Saulkrastos iepazinos ar Aleksandru Fjodoroviču. Valstīm un karogiem mainoties, viņš turp nemainīgi brauc atpūsties jau 40 gadu. Nākamvasar būšot atkal. Ziemassvētku vakarā ap pusnakti viņš man zvanīja no Maskavas, lai apsveiktu «jūsu Ziemassvētkos». Biju jau sataisījies gulēt, bet nācās vien celties un ieliet glāzīti, jo krievam tosts ir svēta lieta. Man savukārt - šā vecā vīra neuzspēlētā sirsnība. Tā ir attiecību ekoloģija, un mūsu savstarpējā cieņa mājo par divu valodu un kultūru pārklāšanos plašākā apgabalā.