Jautāta par svinēšanas darba kārtību, Iveta min, ka rīta cēlienā jāgādā meijas un jāņuzāles, jābūvē ugunskurs un jāpin vainagi, jāgādā cienasts un jāpušķo māja. Bet vakarā, kad sākusies lielā līgošana, nav svarīgi, kādā secībā ko dara - zīlē, dzied, iet rotaļās, lec dančus vai izpilda kādus rituālus. «Kas tajā brīdī iešaujas prātā, tas jādara. Ja gribas skriet plikam ap dārzu, lūdzu. Ja gribas dziedāt vai vest tačkā uguni ap sētu, tas jādara. Tikai jāsaprot - kāpēc.» Gatavojoties svētkiem, Iveta iesaka sadalīt pienākumus tā, lai visiem rodas svētku un līdzdarbošanās sajūta.
«Svētkiem ir pavisam cits smeķis, kad pats esi sagādājis meijas, saplūcis jāņuzāles, uzpinis vainagu, pirmo reizi sasējis sieru un uzvilcis pūdeli, iemācījies kaut vienu jāņudziesmu,» saka Iveta, kas novērojusi, ka ik gadu to, kas vēlas svinēt svētkus latviskā garā, kļūst arvien vairāk. Tieši jauni cilvēki interesējas, kā svinēt svētkus latviskā garā. Viņi paši vēlas kaut ko darīt, nevis gaidīt, kad visu izdarīs viņu vietā.
Vasaras saulgrieži ir laiks, kad daba ir pilnbriedā un sniedz cilvēkam tādu enerģiju, kādu var iegūt tikai Jāņu naktī. Tradicionāli latvieši šos svētkus svētījuši trīs dienas un ne 23. jūnijā, kā tas šodien ierakstīts kalendārā, bet gan 21. jūnijā - īstajos saulgriežos, kad diena visgarākā un nakts visīsākā. Iveta Medene ierosina - valstiski vajadzētu vienoties, ka svētki svinami trīs dienas, kā dainās minēts, jo vienā naktī nemaz visu, kas vasaras saulgriežos būtu jāpaveic, nevar iespēt.