Nesen es pabiju Berlīnes dzejas festivālā, kurš katru gadu maina savu «fokusu». Šajā rudenī tēma bija Austrumeiropa, un jāatzīst, ka festivāla direktors ar rezultātu pārāk apmierināts nebija. «Kad tēma bija Āfrika, publikas interese un pasākumu apmeklētība bija daudz augstāka,» viņš sūkstījās, kad pusdienojām kādā no vietējiem restorāniem. Pie mūsu galdiņa sēdēja arī piecas jaunas sievietes (vecumā apmēram no 25 līdz 35), kuras pārstāvēja Austrālijas, Indijas, Ķīnas, Lielbritānijas un Izraēlas literatūras festivālus. Es šajā kompānijā biju nokļuvis pilnīgi nejauši - tā sanāca, ka tikšanās vietā biju ieradies pirmais un visi pārējie vienkārši piesēdās man blakus, un mēs uzreiz sapazināmies.
Pēc tam mēs visi kopā caur pilsētas centru kājām devāmies uz festivāla biroju. Un no turienes mani aizveda uz manu uzstāšanos, kas notika Ungāru kultūras centrā (Collegium Hungaricum Berlin). Pēc tam es visu kompāniju satiku vakarā kafejnīcā, kur notika festivāla atvadu ballīte. Uz turieni es atbraucu kopā ar savu tulku, un mēs uzreiz piesēdāmies pie maniem paziņām.
Un tad, nezinu, kāpēc - vai nu tādēļ, ka uzstāšanās bija bijusi veiksmīga un es izjutu tādu kā skurbu iekšējo saikni ar visu pasauli, vai arī kāda cita iemesla dēļ -, es pēkšņi paskatījos uz šīm literatūras direktrisēm un ieraudzīju sievietes, kuras nenoliedzami ir daļa no rietumu «feministiskā diskursa», ir pārliecinātas par sevi un savu karjeru... taču it kā... kaut kā... ne līdz galam laimīgas. Tovakar mēs ar tulku uzvedāmies kā īsteni austrumeiropieši - bārstījām komplimentus, visiem mācījām tādas frāzes kā: «Tu joko? Gādā piķi!», un dalījām Soņas Zeltrocītes tipa iesaukas. Mūsu sarunu biedrēm es nopirku spaini tumšsārtu rožu un izmaksāju visus dzērienus. Pirms tam es nekad nebiju pircis restorānos rozes. Taču man šķita, ka redzu savā priekšā sievietes, kuras nepārtraukti karo par savu statusu, par citu cieņu, par to, lai labi izskatītos, kuras nepārtraukti mobilizē šī viņu «jauno veiksmīgo sieviešu» funkcija. Un man gluži cilvēciski gribējās, lai viņas atslābinātos un sajustos labi.
Mēs staigājām no viena iestādījuma uz otru līdz pieciem rītā. Pēc pāris stundām man jau bija jākāpj lidmašīnā uz mājām. Es ne no viena nepaņēmu ne elektroniskā pasta adresi, ne telefona numuru, es no šī vakara negribēju nekādus praktiskus labumus. Līdz pat šim brīdim nevaru saprast, kas man bija uznācis. Varbūt tā vienkārši ir viena no vīrieša funkcijām - prast sarīkot svētkus sievietēm, kuras spēlē pēc tādas pasaules noteikumiem, kurā svētku ir pārāk maz.