1. Publikas lielākā daļa, iespējams, instinktīvi nojauš, ka politiskās skatuves spēlētāju kaismīgās vārdu kaujas par «sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem» nereti ir dūmu priekškars, kura aizsegā «lietas» turpinās. Cik runīgi politiķi un amatpersonas ir jautājumos, kas neskar lielos biznesa projektus, tik atturīgi un apdomīgi (neizlēmīgi?) viņi kļūst, ja runa ir par ietekmīgu uzņēmēju interesēm. Izcils piemērs ir airBaltic. Varētu likties: valstij strauji un noteikti jāreaģē kaut uz kompānijas privāto akcionāru juridisko know-how, atsaucot privāto līdzīpašnieku pārstāvjus padomē, jo neba airBaltic ir vienīgais uzņēmums, kur valsts un privātais bizness var nonākt atšķirīgās frontes pusēs (tā teikt, lai citi nesamācās...). Nekā nebija. Rezultātā rodas iespaids, ka burzma ap ārkārtas vēlēšanām, Zatlera nodomiem utt., protams, ir aizraujoša luga, tomēr paralēli lielās naudiņas bez liekas publicitātes turpina ceļot no vienām kabatām citās - atkritumu bizness, ES līdzfinansētie projekti, vecie labie valsts un pašvaldību pasūtījumi būvniecībā.
Aiz kokiem neredz mežu
2. Lai cik gleznainas būtu kaislības ap finansiālās palīdzības sniegšanu/kavēšanu Grieķijai, nepamet sajūta, ka svarīgākais šajā daudzmiljardu stāstā ir iesaistīto pušu iesīkstējusī domāšana. Tās būtība saistīta ar nezūdošo ticību finanšu tirgu visvarenībai - ar naudu (ja vien tās ir daudz) var aizbāzt jebkuru «caurumu», un, ja tirgi būs nomierināti, lietas sāks virzīties uz labo pusi. Pat ja reālās ekonomikas, sabiedriskā sektora struktūra tiek pielabota nedaudz un palēnām. Ja eirozonas problēmas tik tieši neskartu arī Latviju, varētu ar ironiju vērot, kad gan aizdevējiem, gan naudas prasītājiem pielēks: kamēr paši grieķi (spāņi, portugāļi utt.) nesapratīs, cik satrunējusi ir ar lētu naudu savulaik uzpumpētā ekonomika, cik neauglīga vainīgo meklēšana, pašiem neuzņemoties līdzatbildību, tikmēr aizdot var miljardus, bet slimību tas neizārstēs. Reālo ekonomiku, sabiedrības vērtību sistēmu nevar strauji sadakterēt ar naudas ieplūdināšanu.
Dīvaini argumenti
3. Saskaņas centrs un šīs partijas idejiskie sabiedrotie atraduši jaunu argumentu savam skatījumam uz Latvijas vēsturi: okupācijas nebija, jo Latvija nav militāri pretojusies PSRS. Nemaz nerunājot par šādu apgalvojumu korektumu no juridiskā un vēsturiskā viedokļa (vai nacistiskā Vācija okupēja vai anektēja Beļģiju, piemēram), jājautā, vai partija saprot, ko šāda «acs pret aci» morāles sludināšana nozīmē mūsdienu kontekstā. Tā nozīmē, ka provokācijas, apvainojumus nedrīkst savaldīgi ignorēt, jo tad ignorētāju vainos, ka pats ar savu novēršanos ir akceptējis pāri darījumu. Ļoti «tālredzīgs» skatījums partijai, kas it kā sludina starpkopienu mieru...
Zatleru sadzirdēja
4. Partiju jūnija reitingu galvenais jaunums - būtisks atbalsta kritums ZZS (no 15,1% maijā līdz 10,5%). Ņemot vērā, ka ZZS ministri valdībā neko ievērības cienīgu (vismaz publikai zināmu) nav «savārījuši», jāsecina, ka kritums ir rezultāts ZZS rīcībai bēdīgi slavenajā «Šlesera balsojumā», visai nīgrajai reakcijai uz Saeimas atlaišanas rosināšanu plus Lemberga diezgan haotiskajiem komentāriem par t. s. oligarhu tēmu. Ja Ventspils mērs turpinās aizrauties ar Sorosa lomas Latvijas vēsturē apspriešanu, turklāt oponēšanu Zatleram nokaitinātā un uzbrūkošā toņkārtā, ZZS premjera kandidāta privātie izgājieni neļaus partijai reitingu uzlabot.
Grūti spriest, vai reitinga kāpumu (no 11,7 uz 14,7%) izdosies saglabāt Vienotībai - ja kāpuma pamatā ir labi zināmie notikumi Saeimā, tad, Zatleram nodibinot savu partiju, klāt nākušie procenti varētu aizceļot pie jaunā veidojuma. Savukārt Saskaņas centra reitinga stabilitāte nozīmē, ka šīs partijas elektorātam ir vienalga, vai SC balso par vai pret t. s. oligarhiem.