Pati vērtīgākā viņas ceļamaize bija jau iepriekš nokārtotais EPSO tests, bez kura Eiropas institūcijās sākt strādāt nav iespējams. Patlaban Laura strādā Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātā par asistenti un iespēju atgriezties Latvijā pieļauj tikai tad, kad viņas šobrīd desmitgadīgais dēls būs pabeidzis skolu.
«Savā ziņā tā bija laimes spēle,» atzīst Laura - lai arī EPSO tests bijis nokārtots, pirmajās intervijās klātienē viņai nav veicies, tāpēc nolēmusi spert pārdrošu soli, sakravāt mantas un janvārī braukt uz Briseli, lai darbu meklētu uz vietas. Nav bijis kur dzīvot, ne darba, ne arī ienākumu. Sākumā ieradusies viena, bez bērna, dzīvojusi pie paziņām, īrējusi miniatūru dzīvoklīti, līdz beidzot uzaicināta uz darba interviju tieši pašas dzimšanas dienā. Un - ar veiksmīgiem rezultātiem. «Tā bija mana dzimšanas dienas dāvana,» teic Laura. Uz dzīvi Briselē viņa pārcēlās šī gada jūnijā, jau kopā ar dēlu. Viņa pati saka - citas iespējas nemaz nav izskatījusi, apņēmīgi gājusi uz ierēdņa vietu. «Esmu pamēģinājusi arī strādāt privātajā sektorā, taču man patīk būt šūniņai no kā lielāka, varbūt tā ir pat misijas apziņa,» atzīst Laura. Iespējams, karjeras ziņā darbs Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātā ir neliels pussolis atpakaļ, taču jaunā sieviete to uztver tikai kā vienu no savas karjeras posmiem un ir pārliecināta, ka izaugsme vēl ir priekšā. Tagad viņa intensīvi mācās franču valodu - lai arī tās zināšanas nav obligātas, ja angļu valoda ir labā līmenī, tomēr bez franču mēles uz priekšu tikt būs grūti. Arī sadzīve esot krietni vienkāršāka nekā Rīgā, kur vienai ar bērnu iztikt bijis sarežģīti. Dēls mācās Eiropas skolā, kopā ar viņu ir desmit vienaudžu no Latvijas - mācības gan notiek pēc izvēles angļu vai franču plūsmā, taču puika esot iejuties ļoti labi, jo īpaši viņš ir sajūsmā par iespēju uzspēlēt futbolu starpbrīžos, kas Rīgā nav bijusi pieejama.
Tomēr, lai arī fiziski Laura dzīvo ārpus Latvijas, pati viņa jūtas tā, it kā nekur nebūtu aizbraukusi, - sazinās ar draugiem un paziņām Facebook un Twitter, seko ziņām Latvijas portālos un lasa arī komentārus, kur bieži vien, tikko kā tiek skarts emigrācijas jautājums, aizbraucēji tiek «nosvētīti» ne tiem maigākajiem vārdiem, bieži izskan arī vārds «nodevēji». «Vai esmu nodevēja? Var jau būt. Vai man jājūtas vainīgai par to, ka beidzot varu apmaksāt savus rēķinus laikā? Nodarboties ar sportu, kas man patīk, nevis to, kas ir lētāks? Ka varu aizbraukt mašīnā slēpot, kad vien gribu?» retoriski jautā Laura. Un piebilst - lai cilvēki runā, ko grib. «Viņi nevar dzīvot manā vietā, tā ir mana dzīve, manas izvēles.» Pagaidām viņa nav gatava plānot atgriešanos Latvijā, jo nevar zināt, kā iegrozīsies dzīve. Mazs sapnītis gan esot - kad dēls būs pieaudzis, atgriezties dzimtenē jau kā Eiropas pārstāvei.