10 albumā iekļautās dziesmas ierakstītas 2010. gada vasarā, nedēļu ilgā radošajā nometnē Imanta Ziedoņa vasarnīcā Murjāņos. Ierakstā dzirdama arī paša dzejnieka balss. Albums kopā ar dokumentālu filmu par tā tapšanu maija sākumā būs pieejams grāmatnīcās, bet fonda mājaslapā www.fondsviegli.lv to varēs bez maksas klausīties un lejupielādēt par ziedojumiem. Jau tagad tur dzirdamas divas dziesmas.
Kā īsti radās ideja par domubiedru kopdarbu?
Jānis. Veicot skaistus, labus darbiņus visā Latvijā, mūsu menedžeris bija paņēmis līdzi grāmatiņu par dagiem, Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupu. Viņš nolasīja citātu, kas precīzi saskanēja ar to, ko darām. Satikāmies ar dzejnieku, aizbraucām uz viņa vasarnīcu. Viss nonāca līdz tam, ka nodibinājām Imanta Ziedoņa fondu Viegli, lai turpinātu viņa aizsāktās radošās tradīcijas Latvijā un rosinātu cilvēkus radoši darboties. Fonda mērķi ir arī Imanta Ziedoņa muzeja izveide. Tas noteikti nebūs klasisks muzejs. Mūsu izpratnē muzejs ir mūzu māja, kurā ir jārada. Līdz ar to neplānojam eksponātus ar inventarizācijas numuriņiem un lentītēm. Mums ir plāns attīstīt radošumu cilvēkos visapkārt, veidojot jaunus projektus, interesantas nodarbes, nometnes.
Kur šis muzejs būs?
Renārs. Jau nosaukums «digitālais muzejs» ietver to, ka tas būs virtuālajā vidē, internetā. Ja nemaldos, tas būs pirmais digitālais muzejs Baltijā un, iespējams, tik nopietnā līmenī pat visā Austrumeiropā. Datorspeciālisti jau veido Epifāniju māju Murjāņos, kuru Ziedonis pats ir projektējis un daļēji cēlis. Šī māja būs virtuāla, ar visu, kas tajā atrodas. Tajā varēs «ieiet» iekšā. Būs arī piegulošā teritorija, dzirnakmeņi, Lielvārdes josta.
Māra. Noteikti būs arī kāds spēles elements. Kā tieši, droši vien būs pārsteigums arī mums.
Renārs. Doma ir piesaistīt jaunatni. Nevis tāpēc, ka skolotāja liek, bet lai pašam gribētos ieiet mājaslapā. Lai tā būtu forša.
Digitālajam muzejam varēs pieslēgties kaut vai naktī?
Māra. Arī tas. Bet pats galvenais: jauniešiem, dzirdot vārdu «muzejs», interese uzreiz nerodas. Sākotnējā iepazīšanās varētu būt digitāla, un tad saproti, ka gribi to redzēt arī klātienē.
Vai jums pašiem ir gadījies par kaut ko ieinteresēties tieši digitālā formātā, atrodot tīmeklī?
Visi. Tā ir mūzika!
Renārs. Pavisam cits daudzums mūzikas, kuru vari noklausīties un iepazīt. Es nezinu, vai, dzīvē skraidot pa veikaliem, to varētu tik daudz.
Raimonds. Es gribētu sasaistīt to visu kopā: internets palīdz izvēlēties, sašaurināt izvēles procesu. Ja gribēsi milzīgā veikalā atrast vienu konkrētu krūzīti, tu iesi cauri visam veikalam un varbūt to pat neatradīsi. Savukārt uzraksti internetā «krūzīte», mājās pasēdi pie kafijas krūzes un pasūti!
Kāpēc Viegli? Man bērnībā vienmēr piekodināja: nekas, meitiņ, dzīvē nenāks viegli, viss sasniedzams ar smagu, sūru darbu.
Renārs. Tur ir daudzas lietas kopā, sākot ar to, ka Imantam Ziedonim ir dzejoļu krājums ar šādu nosaukumu un brīnišķīgs dzejolis Viegli. Tas, kā mēs esam satikušies, kā viss izveidojies brīnumainā kārtā. Jo esam daudz cilvēku, tomēr spējam cits citu saprast un pieņemt katru, kāds viņš ir. Kopā esot, mēs jau sākam cits citā blusas pamanīt, katram ir savs skelets skapī. Un tik un tā tu pieņem un mīli šo cilvēku. Mums vakar bija albuma Viegli koncerta ģenerālmēģinājums pie grupas Instrumenti, viņu telpās. Tās bija mūsu ugunskristības, jauks koncerts radiem un draugiem. Šipītis (Jānis Šipkēvics juniors - I. L.) apbrīnoja: kā jūs varat tāds bars, ar tādu pārliecību? Viegli savā ziņā atspoguļo visu procesu. Tas varbūt ir bijis arī sūrs, bet ne smags.
Raimonds. Smagais darbs un vieglums nav nošķirams. Tad jau nevarētu darīt smago darbu, ja nebūtu viegluma ārpus tā. Un otrādi.
Renārs. Viegli nenozīmē pavirši, virspusēji, bezrūpīgi.
Jānis. Bezrūpības tur nebija. Pajautājiet Raimondam, kurš pats savām rociņām visu to ierakstījis un miksējis.
Raimonds. Rūpe bija. Bet bija maģija tajā, cik visi bija motivēti izdarīt darbu. Es domāju, ka tieši entuziasma deva garantēja rezultātu. Neviens nebija jāpārliecina. Visi vienkārši saprata, kāpēc dara, un gribēja izdarīt līdz galam.
Māra. Pieļauju, ka daudzi pat nesaprata, kāpēc dara, bet tas ritenis tik ātri vēlās, un mēs cits citu ķērām līdzi ar entuziasmu. Brīžiem pat nedomājām par rezultātu. Tikai domājām: gribu ar tevi dziedāt.
Raimonds. Notvert mirkļa burvību. Un mēs baigi arī tvērām. Mūzika tika ierakstīta, nepieejot tradicionāli, bet notverot mirkli, kāds tajā brīdī bija. Vienu dziesmu rakstījām visi reizē un mēģinājām notvert sajūtas. Tas, kas tur darījās, bija vienkārši megaforši.
Jānis. Es teiktu, ka bija intīmi.
Māra. Tāda liela intimitāte 14 cilvēkiem.
Ko jums katram personiski nozīmē «viegli»?
Raimonds. Viegli ir entuziasms. Tas nodrošina virzību, un pilnīgi bez šķēršļiem.
Renārs. Es saku, ka viegli ir prieks.
Māra. Viegli ir, kad no rīta izej Murjāņu mājā, un tur starp koku galiem gaisma, saule, un tad ir forši: ejam, kaut ko darām.
Renārs. Viegli ir Uldis peldbiksēs, kad tuvojas pērkona negaiss. Viegli ir rīta pankūkas, ko cep Žanete.
Jānis. Es teiktu, ka tā ir uzticēšanās, sākot ar uzticēšanos savām spējām un citu spējām. Nākotnei un kaut kādiem mērķiem.
Dzīvē gadās arī vilties un gadās, ka piemāna.
Māra. Man ir grūti ar uzticēšanos ikdienā. Bet šajā kolektīvā bija patiešām viegli.
Ko jums nozīmē latvietība, piederība?
Raimonds. Man liekas, ka nākotnes cilvēkam nebūs nacionālās identitātes vai ģeogrāfiskās piederības, viņš identificēsies ar cilvēciskajām vērtībām, kuras pats izkopis. Svarīgi, kā viņš redz otru cilvēku, nevis - kas viņš ir pēc formas, tautības, valodas utt. Jo kultūra un valoda principā ir izklaide - nu savā ziņā.
Bet kā ar patriotismu, kas, starp citu, arvien sāpējis Imantam Ziedonim?
Jānis. Kopš pastāv mans Goran Gora projekts, es dziedāju angliski, jo likās, ka tirgus jāpaplašina. Pagājušajā gadā, kad kopā dziļā ziemā pirmo reizi aizbraucām uz Ziedoņa Murjāņu māju, pasēdējām, palasījām dzeju, paklausījāmies, kā viņš pats lasa savu dzeju, vienīgais, ko, braucot mājās, spēju izdvest, bija: cik Latvija ir milzīga! Toreiz sapratu, ka vaina ir tajā, ka visu laiku Latviju esam vērtējuši no ģeogrāfiskā skatpunkta. Jo tā ir tiešām maziņa, salīdzinot ar citām valstīm. Bet izejot no cilvēka iekšējās mērauklas, Latvija ir milzīga! Domāju, Ziedonis arī var pateikt, cik ilgi viņš ir gājis apkārt pa visu Latviju. Tas laikam ir patriotisms manī: reizēm nevis globāli skatīties, bet no sava skatpunkta: kas man ir Latvija? Albumā Viegli pirmo reizi dziedāju latviski!
Māra. Valsts ir tik liela, cik mēs katrs būsim liels. Ja jau viens cilvēks - Imants Ziedonis - radījis tik lielu domu mantojumu, cik tā ir milzīga pasaule!
Jānis. Cik liels potenciāls ir katrā no mums!
Renārs. Tu dari to, kas tev patīk. Tev ir iekšēja sajūta, intuīcija, un tu tai seko. Šinī gadījumā patriotisms absolūti sakrīt ar to, kas mums sagādā prieku. Ar latviskām dziesmām, ar Imanta vārdiem, ierakstītām latviešu klētiņā vienkāršā veidā.
Raimonds. Es negribētu viņu likt tādā rāmīti, ka viņš ir latvietis, baigais patriots. Es teiktu, ka viņš ir pasaules dzejnieks. Dziļums, kas viņam piemīt, ir mūsu, bet ne tā, ka visi pārējie - uz redzēšanos! Mēs varam būt lepni par to, bet nevaram turēt zem akmens. Tas jādod uz āru, kā pasaule to var uztvert. Es to neasociēju tikai ar teritoriju, kurā esmu piedzimis.
Kādas ir jūsu attiecības ar dzeju? Jums tā nepieciešama ikdienā? Tagad lasīšanas vietā cieņā ir attēls, kustība, skaņa, citas maņas.
Raimonds. Ir ārkārtīgi žēl, ka mūsdienu latviešu dzejā ir ļoti maz jaudas. Ir tikai daži, kas vēl joprojām spēj uzrunāt, bet to nevar salīdzināt ar agrāko gadu literatūru, kurā pateikts kas vairāk par vienkāršu vērojumu: es tagad pamodos no rīta/ cigarete kūp/ skatos tālumā/ gulbji sauc… Dzejai tagad pietrūkst spēka.
Jānis. …Ir ļoti daudz žults.
Māra. Kaitina skarbums. Visiem liekas, ka vajag šokēt, saliekot pēc iespējas vairāk vārdu, kas sākas ar b un nav latviešu mēlē. Jebkurā mākslas formā šodien robeža ir ļoti trausla, kur beidzas estētiskais. Cenšas šokēt, nevis radīt skaisto. Tā tagad ir modes tendence, arī literatūrā, un mani tas ļoti atgrūž.
Raimonds. Es nelasu dzeju. Man šobrīd ir tāds periods, kad tikai rakstu. Mūziku. Arī dzeju. Kaut kad arī lasīšu.
Jauno dzejnieku vidū nav līderu?
Māra. Man ir pārdomas, vai dzeja šodien vēl spēj būt aktuāls žanrs? Vai tas nav mazliet novecojis? Mūzikā gan ne. Esmu atradusi sev dzeju dziesmu tekstos. Bet ikdienā paņemt rokās dzeju krājumu ir diezgan pagrūti.
Renārs. Man ir līdzīgi, es dzeju vislabāk uztveru kopā ar mūziku. Un man ir bijusi brīnišķīga sadarbība ar jaunajiem dzejniekiem, piemēram, ar Ingusu Bērziņu. Viņš arī brīžiem ir paskarbs, bet viņam ir brīnišķīga dzeja, un es redzu viņā paralēles ar Imantu. Tieši dzejas formas ziņā. Tā ir ļoti piemērota mūzikai. Vēl no jaunajiem dzejniekiem man patīk Kārlis Vērdiņš. Mums nesen bija jauka sadarbība kopā ar viņu, komponistu Ēriku Ešenvaldu un Māra Sirmā kori Kamēr… uzvedumā Ziemassvētku leģenda. Patiesībā viņu ievēroju jau agrāk, kad dzirdēju Valta Pūces dziesmas ar viņa vārdiem. Dažas ir ļoti labas. Gan dziesmas, gan dzeja. Bet ikdienā es arī nevaru lielīties, ka staigātu ar dzejas grāmatiņu rokās.
Māra. Reiz braucu sabiedriskajā transportā, man galvā bija gūzma neatbildētu jautājumu, un, lai nomierinātu prātu, lasīju Imanta Ziedoņa Epifānijas. It kā viss tur bija uzrakstīts priekš manis! Kā viņš māk uzrunāt tik personīgi un vienlaikus vispārīgi. Tu uzšķir, un viņš nopaijā tavu sirsniņu.
Mana paaudze vidusskolas gados gaidīja katru sestdienu, jo laikrakstā Literatūra un Māksla bija publicēta kārtējā Ziedoņa epifānija.
Renārs. Nu skaisti, ka tā var aizraut. Tas ir pa īsto! Kādreiz visi tā gaidīja kārtējo bītlu dziesmu. Bet kas šodien varētu būt līdzvērtīgs?
Kā savā starpā sadalījāt albuma dziesmas?
Renārs. Tā kā Mazās kavalērijas braucienos, par kuriem negribu daudz lielīties, bez pastrādāšanas un futbola spēlēšanas ir arī muzicēšana, pamazām sāka rasties dziesmas ar Imanta vārdiem. Man jau bija Mazā bilžu rāmītī. Izrādījās, ka Kārlim Kazākam dziesma uzrakstīta jau pirms septiņiem gadiem. Mārai uz nākamo braucienu jau bija Lakstīgalas, pēc tam jau kopā ar Jāni - Tik tikko. Tātad mums jau bija četras dziesmas. Tad Jānis Strapcāns, spēlējot klavieres, ļoti kautrīgi saka: man jau arī ir viens gabaliņš. Tā tās dziesmas pa vienai arī nāk. Esam seši autori, desmit dziesmas.
Māra. Reiz, laiskā garā ar instrumentiem dzīvojoties pagalmā, Raimonds spēlēja akordeonu un - kur gadījies, kur ne - ienāca prātā dzejolis, kurš te piestāvētu… Aizskrēju pēc grāmatas un dziedāju. Tā radās pēdējā dziesma.
Ieskaņojāt pagalmā, pie ugunskura, upmalā?
Renārs. Jā, jā!
Tomēr pastāstiet par Mazo kavalēriju!
Renārs. Izdarām mazus, labus darbus. Bieži vien daudz lielāku darbu tu paveic, izdarot to klusiņām. Imanta Ziedoņa 77. jubilejā Tukumā iestādījām 77 ķiršus. Plāns ir katru gadu iestādīt pa vienam.
Māra. Viss sākās ar ideju aizbraukt uz stūrīšiem Latvijā un pastrādāt. Pēc darba kopā ar vietējiem jauniešiem, kur vietējās meitenes blakus Renāram gatavas grābt lapas līdz tulznām, muzicējām. Ģitāras mums vienmēr ir līdzi.
Jānis. Doma ir iedvesmot darbiem. Sakopt vidi apkārt. Man patika kādas meitenes vecmāmiņas padoms: ja katrs paceltu to papīrīti aiz sevis, mēs dzīvotu vienkārši leiputrijā.
Nevis viena liela talka un kampaņa, bet daudzas mazas talkas?
Renārs. Mazu darbiņu kopums. Tāpēc arī negribas par to daudz runāt. Jo vairāk runā, jo vairāk izskatās pēc plātīšanās.
Tavs interešu virziens mākslā tagad ir būtiski mainījies? No Prāta vētras līdz kamermūzikai?
Renārs. Nav tik ļoti mainījies, bet paplašinājies. Tas nenotiek tikai ar mani vien. Pēdējais Prāta vētras albums arī bija pierādījums, ka mēs visi esam atvērti jaunajam. Radošs cilvēks pamatos tiecas uz jauno, viņam tas ir asinīs. Ir jāiet un jāseko šai sajūtai. Dzīvot ierastajā komforta zonā var, bet tas vairs nenes gandarījumu. Man vienmēr bijuši muzikāli «sānsoļi»: Imanta Kalniņa mūzikas albums, kurā uzaicināja Ainars Mielavs, sadarbība ar Mārtiņu Braunu, interesanti kamerkoncerti ar Valtu Pūci, pēdējā laikā izveidojusies jauka sadarbība ar kori Kamēr... un diriģentu Māri Sirmo. Tas vienkārši notiek pats no sevis. Arī šis pasākums, kurā ir vairāk bardiskas pieejas, kurā atsakies no popmūzikas standartiem, ierakstu studijas perfekcijas, kad visu apcakini līdz pēdējam. Te ir tikai kodols: balss un ģitāra. Radošs cilvēks ir harmonizētājs. Viņš jūt, kā pietrūkst. Ja visi tagad sāks izdot šādus albumus, mēs sēdēsim studijā un slīpēsim līdz pēdējam.
Kā savietojāt savu radošo dažādību?
Jānis. Visam cauri ir grunts, jo visas dziesmas atstāj dziļu, smeldzīgu pēcgaršu. Pārdomas. Tā ir tā grunts, kas ir Imanta Ziedoņa dzejā. Ja mēs rakstītu dziesmas katrs ar savu tekstu, būtu rasols. Ziedoņa dzeja ir kopsavilkums. Cements.
Māra. Ziedoņa dzeja ir tik izcila arī tāpēc, ka atstāj vietu interpretācijai. Atzīšos, ka mūsu kopīgajā dziesmā pat ar zīmuli izsvītroju vienu rindu, kura traucēja manai interpretācijai. Varbūt tas nebija godīgi pret dzejoli, bet tas bija godīgi pret dziesmu. Šī dzeja lika sevi palauzīt ārpus stereotipiskajiem melodiskajiem gājieniem. Tieši tāpēc melodija izveidojas dubultskaista.
Renārs. Albumam ir ļoti interesanta biogrāfija. Dizains ir taisīts Londonā, maketēts Marokā, māsterēts Ņujorkā un ierakstīts Murjāņos. Vislielākie komplimenti Līgai Kitchen par brīnišķīgo dizainu un Miķelim Baštikam, kurš visu salika kopā.
Kur redzat sava turpmākā mūziķu darba jēgu?
Renārs. Reiz man pienāca viens politiķis, lai pateiktu, ka dziesmu Na zare, ko dziedam kopā ar krievu dramaturgu un aktieri Jevgeņiju Griškovecu, klausījies ar asarām acīs. Tobrīd iedomājos, ka es kā muzikants esmu izdarījis kaut ko labu, jo asara ir grēksūdze. Caur to cilvēks kļūst labāks, tīrāks. Lūk, tas, ko mēs kā mūziķi varam dot.
Raimonds. Jākultivē cilvēciskās vērtības. Mēs visi taču vēlamies vienu un to pašu: labāku dzīvi, tikai katram ir savs virziens. Ja mēs to respektētu un saprastu, mums netraucētu nacionālā, politiskā, reliģiskā piederība. Bieži vien tas, ar ko politiķi spēlējas, ir fiktīvi radīti mīti. Mums nav zemestrīču, vulkānu vai kara. Patiesībā mēs esam brīvdienās, un tas ir jāizmanto, lai justos laimīgi. Un, ja radi prieku sev, tu jau automātiski velc citus līdzi.Intervijas video: www.diena.lv