Fotogrāfes Māras Brašmanes personālizstāde Pārmaiņu laiks, kas līdz 1. jūnijam aplūkojama izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, ir viņas veltījums Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajai ēkai K. Valdemāra ielā.
Fotogrāfijas tapušas pagājušā gada pavasarī īsi pirms muzeja slēgšanas rekonstrukcijai. «Reiz es atnācu, un katrā telpā bija veikta zondāža: tādi lodziņi sienās, kuros var redzēt krāsas slāņus un musturu. Es apstaigāju visas telpas, fotografēju Tīdemaņa zālē, Purvīša zālē, un katrā bija kaut kas cits - cita krāsa, citi raksti. Es par to nezināju, to jau nevar zināt. Tad atnācu pēc dažām dienām: mīļais Dievs! - tur tā mazā lodziņa vairs nav, bet ir pacelti rullīši - izrādās, tur visa siena tāda, ornaments. Es šeit fotografēju krāsu.» Māra Brašmane izmantoja melnbaltu un krāsu filmu, viņai bija divi fotoaparāti - vecais Rolleiflex un vecais Hasselblad.
Attēli, kas redzami izstādē, nav digitāli manipulēti. «Esmu vienīgi puteklīšus retušējusi melnbaltajā sērijā - tie neglābjami ir, filmā tā mēdz būt,» piebilst fotogrāfe. Ekspozīcijā ir iekļauts ap 70 darbiem, to vidū tikai četri portreti. «Runā pati telpa. Vienā no pēdējām dienām aprīļa beigās es nofotografēju tukšu zāli, kurā bija krievu māksla, - tur ir aizkars, tāds kā beigts nokritis guļ,» stāsta Māra Brašmane. «Ēka 100 gados ir novecojusi, tajā ir gan brants, gan notecējuši griesti - visādas vainas, taču tās nemazina muzeja skaistumu.» Viņai nav bažu, ka pēc ilgstošas rekonstrukcijas beigām muzejs vairs nebūs tāds, kādu viņa to pazina: «Es zinu, ka tas būs pilnīgi citāds. Māja būs sakopta, pielāgota mūsdienām.»
Māra Brašmane visu mūžu strādājusi muzejā. Vispirms - Rundāles pilī, kur 1973. gadā viņa kļuva par restaurējamo objektu fotogrāfi. «Tur, var teikt, man bija mākslas vēstures studijas dzīvā veidā, dažādi laiki, priekšmeti - viss. Ja tev tas interesē, tādā vidē tu vari tikai pilnveidoties.» Rundālē viņa pavadīja 11 gadu. No 1984. gada līdz 2004. gadam Māra Brašmane bija LNMM fotogrāfe. «Es tiešām ļoti mīlu šo muzeju. No bērnības esmu to apmeklējusi. Irbītim bija ekspozīcija, Nadjai Ruševai bija zīmējumu izstāde - viss kas ir bijis. Šeit ir klasiķi, holandieši, Hūns, Valters. Spilgta krievu glezniecība. Un tad Tīdemanis pēkšņi. Man vienmēr ir paticis, kā šajā mājā spēlējas un pārvietojas gaisma.»
Fotogrāfe ir slavena ar saviem lieliskajiem, unikālajiem 60.-70. gadu darbiem, viņa ir viena no nozīmīgākajām laikmeta lieciniecēm Latvijas kultūrvēsturē. «Man ir pārliecība, ka cilvēks savā būtībā nemainās. Labi, Pikaso bija tāds periods, šāds periods. Gaiši zilais, rozā, kubisms. Ar mani viss ir tā, kā ir. Es esmu krājēja, es staigāju, man patīk pētīt gaismu, situācijas. Šī bija mana iespēja runāt par vienu ēku - tā ir mana versija, mans stāsts. Pirms kāda laika es piekritu galerijā Māksla XO veidot jaunu personālizstādi par mūsdienu Rīgu, tā būs klasiskā melnbaltā fotogrāfija. Izstādei jābūt jau pēc mēneša. Vājprāts, es esmu traka! Tas vēl būs jāizdara. Vēl jāattīsta filmas.»