Jau vēstīts, ka pērnā gada nogalē un šā gada sākumā karš starp Gazas joslā valdošo grupējumu Hamas un Izraēlu paņēma vairāk nekā 1300 palestīniešu dzīvību, izpostīja tūkstošiem māju, simtiem skolu un rūpnīcu. Daudzi no Latvijā atbraukušajiem bērniem karā tika savainoti, nevienam karš nepagāja bez sāpēm un asarām, vairāki bērni zaudēja vecākus.
Meitene saka - tas liekas kā brīnums, ka viņa un citi bērni atbraukuši uz Latviju, bērni piedzīvojuši te daudz prieka. Viņa te pavada savu mazo māsīcu, kura karā tika ievainota. «Jums ir tik daudz koku, daudz zaļās krāsas. Jūs jautājat, kāda mums ir daba? Tur nav nekā dabiska. Visas tās izpostītās vietas - mēs nevaram tā apskatīties apkārt un par kaut ko teikt - ai, cik jauki! Viss ir izpostīts.»
Bērni no «cietuma»
Gazas josla pēc platības ir apmēram 180 reižu mazāka par Latviju, taču tur dzīvo vairāk nekā pusotra miljona iedzīvotāju. «Vienīgā līdzība starp Latviju un Gazu ir tas, ka abas atrodas pie jūras - jūs pie Baltijas jūras, mēs - pie Vidusjūras,» Dienai saka Rafi Huseins, nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kurš atbraucis līdzi bērniem no Gazas joslas.
Daudzus gadus Izraēla ierobežojusi iebraukšanu Gazā un izbraukšanu no tās. Taču, kad pēc palestīniešu iekšējām cīņām 2007.gada vasarā varu pārņēma Hamas, Izraēla atbildēja ar reģiona blokādi. Tas tika darīts, lai izolētu Hamas un piespiestu to pārtraukt Izraēlas apšaudi ar raķetēm. Tad palestīniešiem trūka pirmās nepieciešamības preču, bezdarba līmenis sasniedza 60%, vairākums iedzīvotāju bija atkarīgi no starptautiskās palīdzības.
Decembrī, kad sākās 22 dienu ilgā karadarbība Gazā, Šādena bijusi mājās. «Es sēdēju pie loga, un manā acu priekšā - bah - sprāga bumba. Mans brālis spēlējās ārā, viņa roka tika savainota,» atceras Šādena. Desmitajā karadarbības dienā viņas ģimene pārcēlās pie radiniekiem. «Skola, protams, nestrādāja. Mums kara laikā bija jābūt eksāmeniem, viss semestris tā arī palika nepabeigts. Mēs vēlāk turpinājām,» atceras Šādena. Kad ģimene atgriezās mājās, ēkai nebija ne logu, ne durvju, netālu no mājām acīmredzot notikuši sprādzieni.
Gazas joslu paši palestīnieši nereti saukuši par «pasaules lielāko cietumu». Šādena atceras - vēl pirms pāris gadiem varēja braukt ar ģimeni uz Ēģipti, kas atrodas tieši līdzās Gazai, taču pēdējos gados ģimene Gazu neesot pametusi.
Gazā nekad nav bijis mierīgi, atceras Šādena. «Tas ir periodiski. Ir bijuši laiki, kad nav bumbu. Ir laba dzīve, un tad tā beidzas. Kad mēs dzirdam bumbas, mēs atkal nobīstamies, un kļūst sliktāk, visu laiku mums jābūt gataviem,» viņa saka. Jaunieši cenšoties dzīvot ikdienas dzīvi, tomēr tas nav viegli. «Piemēram, mēs neskatāmies televizoru kā citi cilvēki. Kad pāri laižas helikopters, televīzijas vairāk nav,» saka jauniete. Šādena nāk no «mazas ģimenes», tajā ir tikai trīs bērni. Daudzās ģimenēs esot deviņi bērni.
Nav plānu, tikai sapņi
Pēc pāris gadiem Šādena beigs mācības skolā. Ko tālāk? «Man ir sapņi, bet man nav plānu,» saka meitene. Viņas sapnis esot studēt medicīnu. «Es vēlētos palīdzēt cilvēkiem. Bet es jau jums saku - es sapņoju,» viņa saka.
Latvijā rehabilitāciju saņēma 18 bērnu vecumā no sešiem līdz astoņpadsmit gadiem. Projektu realizē Ārlietu ministrija ar nevalstisko organizāciju atbalstu. Līdzīgu palīdzību Latvija sniedza pērn rudenī, kad Latvijā uz divu nedēļu ilgu sociālo rehabilitāciju ieradās 30 bērnu un jauniešu, kuri bija cietuši karadarbībā Gruzijā un atradās bēgļu statusā ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas.