Dvēseļu dienas ir sākušās gluži kā ik gadu, bet šogad gandrīz fiziski jūtama šī aizgājušo dvēseļu klātbūtne, jo viņas savā klusajā mierā laikam gan jūt mūsu nemieru un bažas par rītdienu, tik nesaprotamas un nepelnītas gluži kā sniegs oktobrī. Tāda sajūta, ka viņas grib mums teikt kaut ko būtisku, un šo kluso sarunu negribas izjaukt ne ar kādām izsludinātām klusēšanas akcijām. Lai klusē tie, kuriem uz sirdsapziņas gulstas smags grēks par valsts izpostīšanu. Lai klusē valstsvīri, jo viņiem nav ko teikt, lai atsauc pasūtījumus saviem svētku runu rakstītājiem. Tagad ir jārunā mums, jāsaka viss, kas sakrājies. Kamēr vēl ir, kas runā latviešu, lībiešu, latgaliešu valodā. Ventiņu mēlē un sēļu izloksnē.
«Kad to visu atceros, man acu priekšā baismīgi tukšā māja, mēbeles izvāktas, viss aizvests, tikai palikušas mazu kurpīšu un zābaciņu rindas. Tos laikam nevarēja paņemt līdzi,» tā par kādas Preiļu puses daudzbērnu ģimenes aizbraukšanu uz Angliju klusi stāstīja mana paziņa. Par uzņēmīgo un optimistisko sievieti, vairāku bērnu mammu, kura bija paņēmusi kredītu un cerīgi sākusi uzņēmējdarbību, kādreiz rakstīju Dienā. Diemžēl viņa nav vienīgā, kam sapnis dzīvot, strādāt un skolot savus bērnus tepat Latvijā pārplīsis kā ziepju burbulis. Vai kurpīšu un zābaciņu īpašnieki kādreiz atgriezīsies dzimtenē, lai vismaz aizdegtu svecītes kapos? Vēl skarbāk Dienas rakstā saka sociologs Ilmārs Mežs - drīz par patriotiem uzskatīsim tos, kuri aizbrauc un vismaz nesēž uz tāpat jau vārgā Latvijas budžeta pleciem. Drīz jau brauks ne tikai lai pelnītu izglītībai, bet arī lai samaksātu par nepieciešamo plānveida operāciju mātei vai tēvam, lai Latvijas pilsonis, kas visu mūžu strādājis un maksājis nodokļus Latvijas valstij, varētu saņemt medicīnisko palīdzību šīs valsts slimnīcās, kur vietas jau būs ieņēmuši medicīnas tūristi no citām valstīm.
Es tomēr gribētu stāstīt par tiem, kuri neaizbrauks. Kuri paliks tepat gluži kā laikraksta Diena un TV3 akcijai Latvijas lepnums pieteiktais Jāzeps savā Īdeņas ciema republikā. Par tiem, kuri paliks pie savas zemes, savas ābeles, savas svecītes kapsētā, lai cik absurds no izdzīvošanas viedokļa liktos šāds patriotisms. Kuri pierādīs pasaulei, ka Latvija nav tikai bezcerīga, krīzes smagi skarta bēdu leja, bet vieta, kur dzīvot, strādāt un audzināt bērnus. Nav taču skumjākas mājas par to, zem kuras pažobelēm vairs nelipina ligzdas bezdelīgas!