Nosaukumi tām ir dažādi - _Vecrīga_ (vecākā no visām), _Mārtiņa beķereja_ un dažas citas, bet saturs pamatā tas pats - ķilavmaizītes un eklēri, smilšu cepumi un siera radziņi, buljona pīrādziņi un austiņas, kliņģerīši un siera cepumi, tēja un saldējums _Vāverīte_, kafija un balzams, konjaks un šampanietis. Un saimnieciskākiem klientiem/-ēm - kārtainā un smilšu mīkla. Ja kādreiz aizbrauktu uz ārzemēm un kļūtu nostalģiska, es domātu par šādas konditorejas atvēršanu - tā, protams, sauktos _Rīga_.
Sievietes virs 50
Kad biju jaunāka, šīs konditorejas man likās novecojušas. Tagad tās šķiet oriģinālas. Tās ir pieklājīgas, vecmodīgas un lētas, bet atšķirībā no vairākuma demokrātisko iestādījumu tās nepulcē no alkohola sasārtušus vīriešus, bet pārsvarā kundzes virs 50. Ieejot tajās, jūs varētu padomāt, ka esat dāmu klubā - kundzes pieliekušās sačukstas, vientuļās, vērdamās skatlogos, uzkož un dzer kafiju, mazo pirkstiņu atliekušas. Jaunākās apmeklētājas pārsvarā sēž bez cepurēm un mēteļiem, vidējās - bez cepurēm, bet mēteļos, vecākās - bez mēteļiem, bet cepurēs, un visvecākās - cepurēs un mēteļos. Visā manā pirmās konditorejas apmeklējuma laikā tajā ienāca viens vienīgs vīrietis un nopirka buljona pīrādziņus. Arī otrajā konditorejā, ko apmeklējām, ieklīda tikai viens vīrietis - solīds pusmūža kungs vienkāršās, bet kārtīgās un gludinātās drēbēs, paņēma salātiņus, tēju un konjaciņu. Vēl var pieminēt gados jaunu bezkauņu, kurš, fonā skanot 80.gadu hitam High Society Life, stāvēja pie kases, ar stiklainu skatienu blenzdams uz vecajām lēdijām un diņģēdams naudu «ēdienam». «Kur te ir sargs?» nesavaldījās viena pensionāre. Pārdevēja izvēlējās nereaģēt uz absurdo jautājumu par apsardzi konditorejā, tikai pasūdzējās, ka diedelētājam naudas vietā kādu dienu esot iedoti pīrādziņi. Pēc darba izgājusi ārā, viņa konstatējusi, ka pīrādziņi izkaisīti visas ielas garumā. «Tam blēdim nemaz nevajag ēst!» pārdevēja paskaidroja. Tikmēr tips, it kā nedzirdējis kasieres sašutuma pilno stāstu, turpināja stiklaini bolīties.
Kur ir vīrieši?
Saprotams, ka man bija kauns kundzēm iet klāt un vaicāt, kur ir viņu vīrieši. Tomēr pārāk personīgs un, iespējams, skumjš jautājums. Taču, ņemot vērā faktu, ka mūsu sabiedrībā vecu cilvēku kļūs arvien vairāk un vīrieši mirst agrāk par sievietēm, šādu «sieviešu konditoreju» var iztēloties vēl vairāk. Un patiesi, nekas Rīgā neveras vaļā tik bieži kā jaunas konditorejas (ja neskaita lombardus). Tāpēc jautājumu par konditoreju popularitāti vecāku sieviešu vidū nolēmu uzdot Gintai Lokmanei, konditorejas Vecrīga direktorei. Viņas atbilde gan tikai daļēji mazināja manu neziņu. «Tāpēc, ka mums ir garšīga konditoreja. Tādu eklēru kā mums nav nekur. Arī tādu ābolmaižu, mēnestiņu, Rīgas rausīšu. Pati to visu ēdu un nav nekādas ķīmijas klāt, mēs esam cenas mazinājuši kafijai, arī pieejamas lētākas tējas,» viņa uzskaitīja savas konditorejas panākumu iemeslus. «Mēs arī jauniešus gribam vairāk, bet viņi pieraduši ēst ar ķīmijām. Cilvēks gados nepanes ķīmijas, un viņam tā garšas izjūta izstrādājusies. Mēs visus krēmus vārām dabīgus, ar sviestu gatavojam. Cilvēki to saprot.» Pie reizes arī nenoturējos un pavaicāju par sirsnīgi «kūkaino» interjeru, kas jaunajā Grēcinieku ielā atvērtajā Vecrīgas konditorejā ir rozā kā dzimtsarakstu nodaļā. «Mēs gribam to mīļumu...» atzina direktore.
Iespējams, ka būtu sentimentāli no konditorejas direktores prasīt arī kādu socioloģiskāku atbildi par šo vietu pievilcību. Taču teikt, ka Rīgas konditorejas ir mājīgas vai gastronomiski kārdinošas, būtu par maz. 70.gados šīs konditorejas šķita kā lēnās, bet visaptverošās un nenovēršamās padomju stagnācijas neskarta, civilizēta saliņa. Šobrīd šīs tradicionālās Rīgas konditorejas atkal raksturo rāmāku un mierīgāku laiku, kas valdīja pirms postmodernās globalizācijas viestā haosa. Nekas tajās nav būtiski mainījies jau vairākus gadus desmitus - ja nu vienīgi plašāks sortiments un smalkāks alkohols. Tajās ir ierobežota izvēle, bet tu ar to esi pilnībā apmierināta.
Izstaigājuši Vecrīgu, mēs arī beidzot atklājām, kur uzturas pusmūža vīrieši - kafejnīcā Lillā Vāgnera ielā. Un par sabalansētu uzturu galīgi nedomā - tikai dzer un uzdzer.