«Protams, jauns mākslinieks katru gadu mainās un aug. Tagad es vairāk saprotu, ko es daru, ko es gribu panākt ar otu. Skolnieciskums izpaužas tā, ka tu kaut ko gribi izdarīt, bet nevari. Kaut ko iedomājies un pats vilies,» savu profesionālo nobriešanu raksturo gleznotāja. To, ka viņai interesē cilvēks tieši klasiskā reālisma izpratnē, Anita sapratusi LMA pēdējos kursos. Cilvēkam A.Arbidānes gleznu telpa jādala ar viņas iemīļotajiem omāriem, kas it kā izkāpuši no kādas Karavadžo klusās dabas. «Man tie liekas kā labas dzīves simbols,» - gastronomiskais ir viens no caurviju motīviem izstādē. Nav jābūt mākslas zinātniekam, lai A.Arbidānes gleznās ieraudzītu atsauces uz mākslas vēsturi un apzinātus citātus. Gleznotāja neslēpj, ka ietekmējas no glezniecības vēstures, īpaši renesanses perioda. Mākslas zinātniece Ivonna Veiherte: «Anitas Arbidānes darbos uzmanību saista atturīgie, aristokrātiskie, smalki izstrādātie gleznojumi, izsmalcinātas detaļas un tēli, piemēram, ainas ar sievieti un omāru, kas tiek turēts rokās maigi kā bērns.»
Mājās taisa vakariņas
«Par mākslinieku piedzimst, bet skola arī noder,» smejas A.Arbidāne. Ir jāstrādā, un pamatīgi: «Jo vairāk tu glezno, jo vairāk ideju tev rodas.» Viņa ir pārliecinājusies, ka glezniecībai ir jāvelta vismaz 80 procenti no sava laika, citādi rezultāti ir apšaubāmi. A.Arbidānei neiet pie sirds romantizētais mīts par mākslinieku, kurš «badā sēž bēniņos un lielās ciešanās spontānā ģenialitātē kaut ko rada». Gleznotāja šaubās par to, ka māksliniekam obligāti jābūt «trakam cilvēkam, kurš aizmirsis, kā uzvesties». Kaut gan tāds bija viens no viņas iedvesmas avotiem - sirreālists Dalī, kura izjukušās pasaules daļas «mētājas» arī A.Arbidānes gleznās. Šā iemesla dēļ gleznotāja nespēj skatīties filmas par māksliniekiem. Muļķīgi. Kaitina. «Mākslinieks ir tāds pats cilvēks, kurš strādā, nāk mājās un taisa vakariņas.» Vienā no izstādes darbiem Trūkst iedvesmas gleznotāja ar jauku ironiju apsmaidījusi lielās radīšanas mokas - uz krēsla, galvu sakampis, sabrucis gleznotājs, bet darbnīcā - plauktos, uz grīdas, aiz muguras ar vīna glāzēm rokās kairi izgūlušās kailas mazītiņas mūzas. Visai zobgalīga paskata un visai līdzīgas pašai māksliniecei.
Kauns - rozā ceriņi
«Mēs esam tie, kas taisa skaistas bildes,» pirms izstādes galerijā Daugava ironizēja Anitas Arbidānes kursa un domubiedre gleznotāja Anna Baklāne. Ironija bija tēmēta uz šķelšanos jauno mākslinieku vidē. Kā pārmetumus par saloniskumu un kičīgumu uztver Anita Arbidāne? «Mēs esam žoga otrā pusē, kas pastāv līdzās laikmetīgajām tendencēm. Es nevēlos mūs nodalīt, bet mūs vienkārši neaicina piedalīties tajos projektos. Man liekas, ka skatītājam ir jārāda pēc iespējas vairāk, lai viņš pats izvērtē, kas viņam liekas labi un kas - slikti,» domā A.Arbidāne, kura ievērojusi, ka dažādos jauno mākslinieku projektos aicina piedalīties citas stilistiski vienotas estētikas māksliniekus, viņas rokrakstam radniecīgos «atstājot saloniem». «Mēs laikam bijām pārāk smuki. Varbūt, ka cilvēki vienkārši baidās no tā, ko viņi tur redzēs, ja uzaicinās tādas kā mēs. Varbūt mēs uzgleznosim rozā ceriņus, un tas būs šausmīgs kauns,» ironizē gleznotāja, vaicāta, vai nav piedalījusies jaunās paaudzes gleznotāju lielākajā izstādē Candy Bomber/Našķu bumba (2007). Pabeidzot šo tēmu, gleznotājai šķiet zīmīgs kolēģa no «otras puses» izteiktais kompliments: «Vispār jau es nācu ar skepsi, bet man patīk.»
Trusīša dēļ
Vai pie izstādes nosaukuma Pats Sev Mākslinieks vērts pakavēties pēc būtības, proti, cik tajā konceptuālas pārliecības, cik - tēlainas rotaļības? Gleznotāja neslēpj, ka bieži nosaukumus nākas «piedomāt klāt». Šajā gadījumā tas atspoguļo viņas izjūtas, pirmo gadu esot «māksliniecei uz brīvām kājām, oficiāli, ar visiem papīriem». Bieži skolas laikos ar Annu Baklāni (skat. asprātīgo darbu 1.septembris (Veltījums Rozīšiem)) esot spriedušas, kā tas būs, kad varēs gleznot, kā tīk. Nu tas laiks pienācis. «Ir forši,» priecājas Anita Arbidāne.
Plašāku publikas ievērību Anita Arbidāne ieguvusi ar darbu Renesanse. Prezidenta portrets ar trusīti, kurā renesanses stilā atainots Latvijas prezidents Valdis Zatlers ar savu trusīti. «Tas ir viens no maniem darbiem,» - gleznotājai nepatīk šo darbu īpaši izcelt. Nav bijusi iecerēta arī nekāda īpašā sociālā kritika vai ironija. Viņu ieinteresējis trusītis. Salikusi kopā ar sev tuvo renesansi un jauno prezidentu, kas tikko bijis ievēlēts. «Varbūt renesanse?» - ienācis prātā jaunajai gleznotājai… Varbūt kādreiz būs izstāžu zāles, kurās redzēsim to latviešu meistaru gleznas, kuri izstudēti tikai reprodukcijās? Par to jaunajai gleznotājai sāp sirds.