Viņš atceras kādu reizi, kad bijis pārsteigts par lielo sēņu birumu. «Viens gudrs cilvēks gribēja uztaisīt ezeru ar jahtām, uzplūdināt un tamlīdzīgi. Mēs braucām un milzīgos darbus veicām, un tur bija tas trakais sēņu gads,» atceras Gunārs. Viņš citu tādu reizi neatceroties, kad ieejot mežā ar instrumentiem un vairs nezinot, kur tos likt. Tādi gadi esot bijuši.
Viņš cer, ka tā būs arī šogad. Nodomājis, ja tik ļoti līst, varētu ko tādu sagaidīt. Vaicāts, ko no sēnēm gatavo, Gunārs saka - marinējot.
«To, ko es iesālu, sieva met ārā,» viņš smejas. Pats ēdot, bet sieva saka, ka smaku nevarot paciest.
Marinētas baravikas esot labas, viņš saka.
«Un tad vēl sieva sacep, sevišķi gailenes,» viņš papildina. «Bet tādas, kādas man no Čangalienas dod, tādas marinētas baravikas,» viņš novelk. Radi pa brālēna līniju mākot uztaisīt tā, kā pat pats nevarot.
«Zini, nu tad braucam!» viņš pēkšņi iesaucas.