Protams, ka jebkuram ministram, kas pēc Spūdža kunga nāk, ir tādas… diezgan lielas iespējas. Attiecības var būt labas vai sliktas, bet pēdējo pusgadu ar šo ministru to vispār vairs nebija. Pirmais iespaids, kas ir radies par jauno ministru - piektdien mums bija tikšanās par Eiropas fondiem un ministrs ar parlamentāro sekretāru ir bijuši arī Valmierā, - ir labs. Cerības ir, ka ar viņu mēs varēsim strādāt tālāk.
Vai ministrs deviņos mēnešos var daudz ko izdarīt?
Pozitīvi ir tas, ka nekādi kalni valdības deklarācijā arī nav solīti. Tas, ko ar ministru šodien runāsim, tas, kur ministrs ir apņēmies izdarīt pozitīvas izmaiņas, ir pašvaldību izlīdzināšanas fonds. Vai tas ir iespējams priekšvēlēšanu gaisotnē? Tas droši vien būs sajūtams vienīgi koalīcijas apspriedēs, kas notiks. Jo nav iespējams uztaisīt jebkuru izmaiņu variantu pašvaldību finansēšanas sistēmā, kur visi būtu apmierināti. Varbūt ir izredzes, ja to mēģina filigrāni īstenot tādā veidā, kur visi ir pa druskai neapmierināti, bet pa druskai. Taču mūsu lielais uzstādījums ir tas, ko valdība nesola un kas netika ierakstīts valdības deklarācijā - tā ir pašvaldību ilgtermiņa stabilitāte. Ilgtermiņa stabilitāte nozīmētu, ka pašvaldībām ir skaidrība par savu nodokli - iedzīvotāja ienākuma nodokli. Un nevis līdz nākamajam rudenim, kad atkal sākas sarunas, bet vismaz pārskatāmajā periodā uz trīs gadiem, kas ļautu plānot ilgtermiņa investīcijas arī bez Eiropas naudas.
Jaunajā veselības aprūpes koncepcijā ir parādījies, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa valsts daļa tiek novirzīta veselībai.
Protams, ka veselība ir arī pašvaldībām ārkārtīgi svarīga joma. Un ir tāda sajūta, ka ar šo lēmumu grib iedzīt ķīli starp pašvaldībām un veselības aprūpi. Lai varētu, sak', pateikt - ko jūs, pašvaldības, gribat, veselībai ir par maz! Tāpēc es esmu runājis arī ar Circenes kundzi, un tas ir jautājums arī premjerei - ir jāpanāk ilgtermiņa vienošanās par to, kāds tad būs šis veselības nodoklis. Vai tas ir kāda daļa, procents, konstante no iedzīvotāja ienākuma nodokļa, bet nevar būt tā, ka katru gadu būs cīņa starp pašvaldībām un Veselības ministriju. Mēs pirms gada jau bezmaz tikām sarīdīti ar uzņēmējiem ar šo valdības soli par iedzīvotāju ienākuma samazinājumu. Rudenī atkal prognozējas šīs cīņas, jo valdība neizšķīrās ielikt nekādu kompensējošo mehānismu šajā jomā.
Iepriekšējais ministrs uzsāka cīņu pret Rīgu tā saucamo rīdzinieka biļešu jautājumā. Kāds ir jūsu skatījums uz to?
Katrā ziņā man liekas simpātiska jaunā ministra nostāja šajā Rīgas un biļešu jautājumā. Konfliktu ministrija ar savām svirām varēja novērst jau pašā sākumā, sasēdinot pie viena galda gan Rīgas, gan Pierīgas pašvaldības. Gan virzot šo izlīdzināšanas fonda likumu un nosakot Rīgas vietu tajā. Tas netika izdarīts. Šodien jautājums ir tik tālu politizējies, kas es tā padomāju, ka būtu Cilinska vietā, es laikam arī ietu uz to risinājumu, lai šobrīd jautājumu izšķir tiesa. Jo tas konflikts ir aizgājis tik tālu, ka tas vairs nav racionāls. Un tad tā būs cīņa starp Antāni un Rīgu. Jo es zinu, ka to ministrijas noraidījumu Rīgas biļetēm neizstrādāja VARAM juristi, to izstrādāja Antāne ar tām nolīgtajām ārpakalpojumu firmām, kas tur tam Sprūdžam tika piesaistītas. Tātad Antāne pret Rīgu. Jautājums - kurš uzvar - lai to pasaka tiesa. Man jau šķiet, ka Rīgai šobrīd ir taisnība un Antāne zaudēs. Bet es nesaku, ka tas ir pareizi, jo ir jāmaina sistēma kopumā, jāmaina likums.
Bet kā šo sabiedriskā transporta problēmu starp pašvaldībām risināt saknē?
Es visur minu šo piemēru. Latvija šodien ar savu attīstību, ar lauku aiziešanu uz pilsētu vai sliktākajā gadījumā aizbraukšanu uz Īriju ir tāda kā saspiedusies, deformēta. Un arī transports vairs nav tāda problēma, ko varētu atrisināt vienā pašvaldībā. Ir šis Valmieras un Vamieras rajona piemērs, kur sabiedriskais transports nepieder vienai pašvaldībai, bet pieder visām pašvaldībām, kas bija agrāk rajona padomē. Konflikts sākās, kad krīzes brīdī tika noņemta valsts dotācija pilsētu transportam. Valmieras gadījumā apsēdās un problēmu risināja, lai autobusu uzņēmumam nevajadzētu uztraukties, ka tas apkalpo piepilsētu cilvēkus. Rīgas un Pierīgas gadījums ir globālāks, tam ir jau sekas, jo dzirdam, ka arī Rēzeknē un Daugavpilī jau sāk pārkārtot transportu, ieviešot savas kartes.
Kādēļ lai Pierīgas pašvaldības labprātīgi ietu uz kompromisu un dalītos ar saviem līdzekļiem, ko pašreiz nedara?
Jā, protams, un tāpēc jau tās pie viena galda bija jānosēdina valstij un pašvaldību ministram. Kaut sabiedrisko pakalpojumu likums ir Satiksmes ministrijas aprūpē, iniciatīvai tomēr bija jānāk no VARAM. Tam ministrija ir radīta, lai risinātu reģionālās problēmas, nevis konfliktētu ar pašvaldībām.
Varbūt problēmas risinājums varētu būt tāds, ka nevis vienā iedzīvotāju ienākuma nodoklī, bet visos nodokļos, ieskaitot PVN, tiktu iezīmēta pašvaldību daļa, un tad pašvaldības varētu pašas atrisināt arī šīs sabiedriskā transporta problēmas bez valsts jaukšanās tur iekšā?
Es teiktu, ka jā. Jo faktiski visā šajā nodokļu sadalē starp pašvaldību un valsti prasītos pamatīga inventarizācija un kārtīga vienošanās ilgtermiņā. Vienlaikus pašvaldības saņem pietiekoši daudz dotāciju, piešpriču no valsts budžeta puses, kurās sakārtojot nodokļu bāzi pašvaldības labprāt uzņemtos šīs funkcijas bez jebkādām piešpricēm.
Nāk jaunā, nesaprotamā sistēma saistībā ar elektrību. Domāju, ka 70-80% iedzīvotāju pat īsti neapzinās, ko nozīmē selektīvs elektrības cenu pieaugums. Īpaši tie, kas ir taupījuši, nenodedzinot vairāk par tūkstoš kilovatiem. Viens ir tas, ko runā par šiem procentiem, kas pieaugs, otrs ir tā saucamais starta tarifs. Patiesībā hibrīds, ko ieviesa Kampars, kas no sākta gala nebija dzīvotspējīgs, tāda kā valsts dotācija. Šodien mēs pat nezinām, ko darīt, lai šo triecienu maznodrošinātajiem samazinātu. Jo reāli jau tam caur Latvenergo tērēja 20 miljonus latu, bet tagad tam valsts budžetā ielika tikai 3,7 miljonus eiro. Šodien, ņemot vērā, ka pašvaldības jau tā rūpējas par maznodrošinātajiem, uzgrūst pašvaldībām vēl rūpes par elektrību? Vispār tā sistēma, ko izgudrojis kāds prātvēders, ir tā sarežģīta, ka tas ir kā ar kāju kasīt ausi.