Kristīne Opolais ir izcila Tatjana - viņa atklāja savu varoni no nepieredzējušas provinces jaunavas līdz cēlai augstākās sabiedrības dāmai mūsdienu vidē ne tikai sava soprāna krāsu bagātībā un jūtīgumā, bet ar visu savu būtību. Visaugstākajā emocionālajā koncentrācijā viņa uzrunāja gan dziedot vēstules skatā, gan klausoties Oņegina augstprātīgajā atraidījumā, gan arī operas finālā izcīnot iekšējo cīņu ar sevi. Par spīti lomas debijas stresam, Pāvels Černohs bija pilnasinīgs Ļenskis - iemīlējies, impulsīvs, jūtīgs, romantiski naivs (1. cēliena ariozo) un arī tik fatāls, ārijā pirms dueļa apraudot pagaisušo laimi. Ļenska loma viņa liriskajam tenoram un jaunībai der kā uzlieta - līdzīgi kā viņa skatuves partnerei piemīlīgi vitālajam poļu mecosoprānam Malgožatai Paņko piestāv dzīvespriecīgās Olgas loma. Tiesa - viņas balss ne vienmēr skanēja gana sulīgi zemajos toņos, toties ir radīts dzīvs tēls. Saaukstēšanās diemžēl traucēja Egīlam Siliņam pilnā spēkā un diapazonā izpausties Oņegina lomā. Pieredzējušais mākslinieks izlīdzējās gan ar falsetu, gan citām viltībām, tomēr gribētos pirms izrādes no teātra vadības sagaidīt kādu paziņojumu vai arī solista nomaiņu. Neierasti «apaļā» vokālajā manierē, taču sulīgā basā un prefektā dikcijā, kurā dzirdams ik vārds, Gremina ārijā izpaudās viesis Iļja Banniks. Diriģents ir trāpījis īstajā tempā, nodrošinot spriegu izrādes nervu un liekot orķestrim elpot varoņu pārdzīvojumu gammā.
Režijas pamatdoma par sapņa un īstenības sadursmi atbilst operas materiālam, kurā tā atspoguļojas visu varoņu likteņos. Tā vedusi pie veiksmīga režijas atraduma, pretstatot reālajai pasaulei divus spilgti un pilnīgi negaidīti uz skatuves vizualizētus varoņu sapņus. Īpaša veiksme ir Oņegina murgi, kuri trešā cēliena sākumā, skanot pompozajai polonēzes mūzikai, aizstāj Sanktpēterburgas augstākās sabiedrības balles spozmi ar vīzijām, kuras pustumsā rosās ap guļošo Oņeginu. Rēgaino siluetu vidū Ļenskis asiņainā kreklā sniedzas pēc Oņegina rokas. Bravo! Žagara režiju kontekstā man tas šķiet līdzvērtīgi pārsteidzošajam Grāfienes nāves risinājumam Pīķa dāmā (līdz ar šampanieša pudeles korķa paukšķi). Oņegina partitūrā režisors atradis vietu arī libretā neesošajam, bet Puškina dzejasromānā aprakstītajam Tatjanas sapnim, kurā viņa nonāk lāča ķetnās... Tiesa, kailā fauna parādīšanās zvēra maskā samulsinās, ja šo epizodi nezina. Mulsina arī pārmērīgā groteska. Kariķētā sadzīviskā hiperaktivitātē atrādot Larinas (Kristīne Zadovska) un aukles (Ilona Bagele) tēlu, vispirms tiek aizēnots psiholoģiskās drāmas galvenās varones sapņainās Tatjanas un viņas māsas Olgas skaistais, elēģiskais duets un pēc tam arī būtiskā tēlu ekspozīcija, kurā atklājas māsu raksturu pretpoli. Milzīgā gulta kā daudznozīmīga un daudzfunkcionāla cilvēka dzīves arēna ir trāpīgs simbols, taču ļoti ierobežo kustību uz skatuves. Īpaši masu ainās, kuru dalībniekiem jādīdās šaurā priekšplānā vai bezjēdzīgi jājoņo apkārt. Šaubos par deviņu gultu lietderību finālā un masu kapustņika iederību (1. un 2. cēlienā) Čaikovska liriskajā vēstījumā. Varbūt Žagaram jāiestudē kāda komiska opera, kurā tiešām noderēs šīs klišejas: steidzīgā ģērbšanās, ņemšanās ar garmoškām un koferiem? Veiksmīgs ir video kā iespēja iedzīvināt dabu un pilsētvidi, kā arī paskaidrot un priekšvēstīt notikumus (puikas ar pistolēm, garāmslīdošais kuģis, saplaisājušais ledus upē). Ko vērts ir modes mākslinieku Mārītes Mastiņas un Rolanda Pēterkopa fantāzijas lidojums, dāmu cepuru iespaidīgajā dizainā ietilpinot pat dīvānu un klavieres ar visu soliņu.