Šī koncepcija neko nemaina bērniem līdz 18 gadu vecumam un pensijas vecuma iedzīvotājiem, jo viņi savu nodokļu daļu ir samaksājuši. Mēs runājam par to iedzīvotāju daļu, kas ir vecumā no 18 līdz 62 gadiem. Lielākā daļa no viņiem, protams, strādā un maksā nodokļus. Taču Latvijā ļoti daudzi - vairāk nekā 40% - nepiedalās budžeta veidošanā, tāpēc ir jautājums - kādēļ. Mēs, strādājot darba grupā, atlasījām nosacītos attaisnotos nemaksātājus, kas mums ir liela daļa. Tie ir reģistrēti bezdarbnieki, studenti, tie, kas mācās vēl vidusskolā virs 18 gadu vecuma, māmiņas ar bērniem, grūtnieces, invalīdi.
Cik liela proporcija tā varētu būt?
Ja mēs pieņemam, ka kaut vai puse no viņiem ir attaisnoti nemaksātāji, paliek kādi 200, 300 tūkstoši no šīs grupas. Ja pieņemam, ka daļa no viņiem legalizē darba attiecības, vienalga - kaut vai minimālā alga, kaut vai pusslodze no minimālās algas - viņš ir [nodokļa] maksātājs. Ja darba devējs neslēdz līgumu un nemaksā nodokļus, cilvēkam tiek dota iespēja no nopelnītās naudas summas apmēram 17 latu mēnesī iemaksāt. Ja nemaksā neko - tad, kad iet pie ārsta, par plānveida pakalpojumiem jāmaksā pilna summa. Taču neatliekamā palīdzība tiek nodrošināta pilnīgi visiem neatkarīgi no [nodokļa] maksāšanas.
Cik naudas veselības budžetā varētu atgūt, ieviešot šādu kārtību?
Pat ja nemaksā visi, pat ja maksā puse, vienalga summa varētu būt 10, 15 vai 20 miljoni latu.
Kad varētu šādu sistēmu ieviest?
Pirmais, kas jāizdara, - Iedzīvotāju reģistram jāiegūst papildu fails, kurā varam dabūt [nodokļu] maksāšanas faktu. Ja varam pievienot pie esošā Iedzīvotāju reģistra šo datu savākšanu [un nav jātaisa jauna programma], mēs varētu sākt [nākamā gada] 1. jūlijā.
Daļa no šiem nodokļu nemaksātājiem ir Latvijas cilvēki, kuri pārcēlušies uz ārvalstīm. Tur, iespējams, viņi maksā nodokļus, taču pēc medicīnas pakalpojumiem mēdz braukt uz Latviju. Cik daudz varētu būt tādu cilvēku?
Mums nav datu. Bet, kaut vai tie būtu 100 vai 150 tūkstoši, tad katrā ziņā būtu godīgi, ja šie cilvēki tur saņemtu palīdzību. Tā kā es joprojām darbojos veselības aprūpē, redzu, ka man katrā pieņemšanā ir sievietes, kuras strādā Īrijā, Anglijā, Spānijā, taču pie ārsta, uz visiem izmeklējumiem un operācijām brauc uz šejieni. Taču tie, kas šeit saņem piecas vai desmit reižu mazāku algu, par viņām samaksā. Mēs gribam atbalstīt godīgo nodokļu maksātāju - ka viņš var saņemt vairāk nekā tas, kurš neiemaksā valsts budžetā savu daļu.
Valdības deklarācijā diezgan daudz runāts, ka jāpalielina pieejamība pakalpojumiem. Kādas galvenās problēmas pieejamībā pie ģimenes ārsta esat diagnosticējusi?
Pamatpalīdzība jāsaņem pie ģimenes ārsta. Taču tikai 10% no ģimenes ārstiem piekrituši pildīt [brīvprātīgos] kvalitātes kritērijus. Desmit kritērijus varētu mazināt uz mazāku skaitu, bet obligātu. Viens no kritērijiem būtu - astoņas stundas atvērta ģimenes ārsta prakse ar otru māsu. Ģimenes ārsts var nebūt visas astoņas stundas praksē, taču tur būs medicīnas personāls, būs pieejamība. Vajadzības gadījumā medmāsa vai ārsta palīgs ārstu atradīs. Ja būs akūts gadījums, izsauks neatliekamo palīdzību, bet visiem nevajadzēs neatliekamo palīdzību. Nesen piedalījos Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta konferencē. Statistika rāda, ka mums nemainīgi apmēram 30% ir izsaukumi, kas nav saistīti ar neatliekamo palīdzību.
Vai vismaz Rīgā tas nav saistīts ar to, ka ir noņemta maksa par nepamatotu izsaukumu?
Jā, varbūt. Taču, ja slimnieks tiktu pie ģimenes ārsta, viņš, iespējams, nesauktu ātro palīdzību. Mums ir jānodrošina, lai cilvēks aizietu pie ģimenes ārsta. Tur var būt dažādi mehānismi. Viens no tiem ir informatīvā kampaņa. Novembrī, decembrī būs informatīvā kampaņa, lai cilvēki vairāk zina, ka var vērsties pie ģimenes ārsta, nevis sauc ātro palīdzību. Es nedomāju, ka vajag uzlikt maksu. Ir situācijas, ka cilvēkam sāp vēders, un nevar zināt, kas viņam kait. Bet viņš var aiziet pie ārsta, un ārsts izlems, vai jāsauc ātrā palīdzība, jo ir akūts gadījums, vai iedos spazmolītiķus.
Atsevišķās valstīs, piemēram, Igaunijā, ir noteikts maksimālais gaidīšanas laiks rindā pie ārstiem speciālistiem. Tas ir pusotrā mēneša. Vai Latvijai nevajadzētu iet uz līdzīgu praksi?
Sākumā tad vajag tā, kā ir Igaunijā, ka tikai 5% nemaksā nodokļus un budžetā ir divreiz vairāk naudas. Tad arī speciālistu mums būs divreiz vairāk un ārsta alga būs divreiz lielāka. Igaunija pārgāja uz sasaisti ar nodokļiem jau pirms desmit gadiem.
Taču ir problēmas ar ārstu pieejamību. Mēs Dienā arī nesen rakstījām - dažās iestādēs rinda ir puse mēneša, savukārt citās - pie tāda paša speciālista - pusgads. Cilvēkiem trūkst informācijas par rindām dažādās iestādēs.
Atbilde ir e-veselība. Tā šo problēmu risinās. Atverot ar veselības aprūpi saistītu mājaslapu, jebkurš pacients, kurš vēlas apmeklēt attiecīgo ārstu, var dabūt informāciju, cik kurā iestādē ir gaidītāju. Piemēram, pašreiz endoprotezēšanā - vienā vietā ir izpildītas kvotas un jāgaida mēnešiem, otrā vietā - kvotas nav izpildītas. Taču pacients to nevar zināt, ja nav vienota reģistra. Mēs iztērējam naudu neefektīvi - pacients ieiet vienā kabinetā, kur viņam veic visas analīzes, pēc tam aiziet uz otru - nākamais ārsts atkal veic visu to pašu, jo analīzes palikušas [iepriekšējā vietā] kartītē. Valsts samaksā ne tikai divreiz, pat arī trīsreiz par to pašu pakalpojumu. Ja ir e-pacienta karte, ārsts iegūst visu informāciju.
Taču, kad to varētu ieviest? Par e-veselību jau runāja laikā, kad jūs pirmoreiz bijāt veselības ministre, - pirms astoņiem gadiem.
Jums ir taisnība. Pirmā koncepcija tika izstrādāta manā vadībā 2003., 2004. gadā. Mēs esam tikuši tik tālu, ka šā gada janvārī tika slēgti līgumi ar kompānijām, lai realizētu pirmo kārtu. Taču, lai kā man gribētos to izdarīt ātrāk, šī iepirkuma procedūra, konkursi un apsūdzēšanas iespējas ļoti bremzē procesu. Ar cītīgu darbu to varam dabūt uz 2013. gadu.
Par dzīvesveidu. Kā vispār vērtējat Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokli? Kādas ir galvenās problēmas?
Varētu aicināt Latvijas iedzīvotājus dzīvot veselīgu, sportisku dzīvesveidu. Nav noslēpums - tā kā tehnoloģijas ir ļoti, ļoti ienākušas mūsu dzīvē, diemžēl ļoti liela iedzīvotāju daļa pēc darbadienas beigām piesēžas pie televizora vai datora un tur arī pavada visu brīvo laiku. Protams, no svara ir kampaņas, kaut vai tas pats aicinājums - ej un nūjo vai skrien. Tas neprasa ne sevišķus līdzekļus, ne naudu, tā ir dzīvesveida maiņa. Otrkārt, protams, neapšaubāmi - veselības mācība skolās.
Tiesa, jau iepriekšējās valdības deklarācijā bija frāze par veselības mācību - ka to varētu atjaunot. Vai iecerēts, ka veselības mācība būtu kā atsevišķs mācību priekšmets?
Būtu jārunā ar jauno izglītības un zinātnes ministru. Pretestība ir [bijusi] tik ļoti liela! Izglītības un zinātnes ministrija atsakās šo priekšmetu izdalīt kā atsevišķu un pastāv uz to, ka integrācija sociālo zinātņu blokā ir pietiekama. Taču mēs redzam, ka reālajā dzīvē šajos integrētajos priekšmetos maza uzmanība tiek veltīta jautājumiem, kas saistīti ar dzīvesveidu kā tādu. Nez kādēļ sabiedrībā asociē, ka veselības mācībā runa ir tikai par reproduktīvo veselību. Tas tā nav. Es strādāju Eiropas Padomē ar veselības jautājumiem piecus sešus gadus. Kā lielākās problēmas mums ir bērnu, jauniešu aptaukošanās, stājas defekti, redzes defekti. Tas viss ir saistīts ar dzīvesveidu. Ja skolā mēs neizveidosim attieksmi pret dzīvi pamatos, tad pēc tam to visu ar kampaņām mainīt ir ievērojami grūtāk. Mums katra desmitā ģimene ir neauglīga. Arī tāpēc, ka mums jaunieši ir slimi ar seksuāli transmisīvām slimībām. Mums ir jānovērš pusaudžu grūtniecības un pusaudžu inficēšanās ar HIV, AIDS. Bērni nezinot, nodara neatgriezenisku ļaunumu veselībai.
Izglītības un zinātnes ministrijas atbilde par veselības mācību iepriekš bijusi - skolēniem jau ir noteikts stundu skaits, tāpēc, ja grib jaunu priekšmetu, jānoņem citam priekšmetam stundas.
Mums ir slimi bērni! Tad kas mums ir galvenais?! Varbūt mums vajag no kaut kā atteikties - no kāda priekšmeta stundām. Vai mēs gribam veselu nāciju, vai mums ir svarīgāk, ka mēs vēl iemācīsimies kādu priekšmetu par kādu stundu vairāk. Pēc tam mums vajag miljonus, lai neauglīgās ģimenes mēģinātu ārstēt, un ne vienmēr mēs rezultātu dabūsim. (..) Tad mans politiskais uzstādījums - es gribu veselu Latvijas tautu!
Kurā vecumā, jūsuprāt, skolā ar bērniem jāsāk runāt par seksuālo un reproduktīvo veselību?
Tie ir padsmit gadi. Pirms attīstās seksualitāte. Lai bērni zina, kas ir kas. Es, protams, neaicinu viņus uz to, ka vajadzētu pievērsties attiecīgai dzīves sfērai ātrāk. Seksuālo dzīvi jebkuram jaunietim vajadzētu sākt tikai tad, kad viņš ir gatavs ģimenei un bērniem, - es to vienmēr esmu teikusi, arī strādājot savā profesijā. Taču tas netraucē viņam iegūt zināšanas. Ja zina, kādas var būt sekas, tad sekas var būt novēršamas.
Nesen ārvalstu ziņās izskanēja, ka Dānija piemēro «tauku nodokli» sviestam, eļļai. Ungārijā jau darbojas tā sauktais hamburgeru likums - lielāki nodokļi ir saldajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem, bulciņām, sāļajām uzkodām. Vai Latvijā nevajadzētu ko līdzīgu?
Es būtu piesardzīga. Šajā Latvijas ekonomiskajā situācijā. Varbūt mēs apdalām drusku ģimenes, kuras būtu spiestas krasi mainīt paradumus. Lai arī es esmu absolūts aizstāvis dārzeņiem, zivīm un piena produktiem, es domāju, ka ir diezgan riskanti pēkšņi uzreiz pateikt. Kaut arī es piekrītu - visiem produktiem, kas ir neveselīgi, [vajadzētu] mazināt pieejamību kaut vai ar cenas mehānismu. Bet varbūt to nedarīt šodien, bet paanalizēt situāciju, paskatīties piesardzīgāk.
Pirms dažiem gadiem kādā pētījumā Rīgā atklājās, ka apmēram puse bērnu neapmeklē fizkultūras stundas. Bija gan attaisnoti, gan neattaisnoti iemesli. Kā padarīt fizkultūras stundas bērniem pievilcīgākas?
Teikšu, kā es šīs lietas saprotu. Varbūt daļai bērnu ir bail, ka viņi nevarēs izpildīt kādas normas. Ja ļautu vienkārši skriet, nebūtu baiļu sajūtas. Domāju, ka sportam jābūt prieka pēc. Ja var iet un spēlēt bumbu un neviens nesmejas, ka neiemetīs bumbu grozā. Kustības kā tādas bez rezultāta varbūt ir tas, kas vajadzīgs.
Ko darāt savas veselības labā?
Es skrienu. Joprojām. Vakar, aizvakar pa septiņiem kilometriem no rīta. Un mani neinteresē rezultāts. Es rezultātu paskatos pulkstenī intereses pēc, bet man vienalga, vai noskriešu stundā vai stundā desmit, vai stundā piecpadsmit.