Vai arī - aizvadītajā sestdienā šāds simbolisks gadījums. Simbolisks tāpēc, ka notika Mežaparkā pie Dziesmu svētku estrādes un, kā vienubrīd mēģinājām iestāstīt pasaulei, esam taču tauta, kas dzied. Bet ASV vēstniecības rīkotajā Neatkarības dienas pasākumā, kas tika atklāts, orķestrim spēlējot Latvijas un ASV himnu, kā jūs domājat - cik cilvēku dziedāja Latvijas himnu? Bez manis tuvumā tāds bija vēl viens! Divatā! Bioloģijā ir princips, ka par sugu var runāt, ja sastopami vismaz divi īpatņi, tāpēc tīri formāli dabaszinātniskā līmenī dziedošo latviešu fenomenu apstiprinājām.
Šādām galējībām starp brangi rīkotiem godiem un ikdienišķo nīkulību ir virkne iemeslu, tomēr neviena attaisnojuma. Tas ir interpretējams fakts, bet normāli tas nav. Pagaidām uzrāvieni ik pa četrām gadskārtām vēl iespējami, tomēr atkritiens, svārsta zvārošanās pretējā virzienā šķiet aizvien pamatīgāka un sliktu vēstoša. Tradicionālo kultūru ne velti tā dēvē, jo vajag tradīciju - dzīvu lietojumu vajag, un bez pārvarīgas gribas noturēt to gaismu staba galiņā(i), kamēr rīta saulīte sveiks vakarējo, kas dzīva vairs tikai Jāņu nakti negulējušā prātā, tas nav iespējams. Vien tas liek līgot, liek iet uz mēģinājumu tumšā vakarā pēc darbadienas, liek mutei atvērties dziesmai kurā katrā reizē, kad sirds rezonē līdz ar pazīstamu akordu un atsaucas tam lielajam, tam ideālajam, kur svētītas meitas zied un dēli dzied. Un tu nevari nedziedāt. Tu vienkārši citādi nespēj.
Tas pats attiecas uz mazā ķebura spītu kaut kur lauku kultūras namā, kam cerība tikai reizi četros gados varbūt ieausties kopējā rakstā un augstākajā gandarījumā tajā izzust, sakust ar veselumu. Tas rodas tikai no atdevīgas mīlestības pret šo veselumu vai, ja gribat, veselību. Acīmredzot šī smeldze, griba, spīts un mīlestība vēl ir, jo ir pienākuši jau desmitie skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.
Pat nedomājot noliegt, piemēram, finansējuma nozīmīgumu svētku rīkošanā, skolu mācību programmu ilgtspējīgumā un pašdarbības uzturēšanā, visbūtiskākais jebkuras tradīcijas izdzīvošanā tomēr ir tautas pašapziņa. Kā Dzintars Sodums reiz aprakstīja Jaunanglijas puritāņus - ikdiena un izcilība. Nevar būt izcilu kopēju svētku reizi dažos gados, ja pa vidu valda varas cinisms un sociāla depresija. Ja ieilgs demokrātijas jeb tautas varas krīze, kas ir neticība atsevišķa snieguma kopējai jēgai, cilvēki arī nedejos un nedziedās, vai arī tas izvērtīsies jau par klīniski analizējamu fenomenu. Tautas kultūra ir tautas dzīve. Bez jēdzīgas un cienīgas ikdienas agri vai vēlu nebūs arī svētku izcilības.