Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kā transformējās ideja no reģionālām vai specifiskām interesēm, kā tavā gadījumā zaļās idejas, citi runāja par ekonomisko suverenitāti, līdz neatkarībai?
Šodien es teiktu, ka tā laika padomijas režīma stulbuma dēļ tas aizgāja tik tālu. Ja padomijas režīms būtu gatavs atzīt izmaiņas, demokratizēt sabiedrību un nākt pretī ar kaut kādām solīdām pārmaiņām, iespējams, ka mēs pat tik tālu nebūtu nonākuši. Tā man šķiet šodien. Bija Helsinku grupa un cilvēki, kuri jau tajā laikā ļoti nopietni runāja par neatkarību, bet tas nebija dominējošais viedoklis. Vismaz ne Limbažu rajonā, kur sāka veidoties šīs neatkarības idejas. Tās sākumā bija tādas par konfederāciju, lielāku patstāvību, lai mums neuzspiestu videi nedraudzīgus risinājumus.
Ostas un ķimizācijas programmas radās, lai ekonomiskā nozīmē mēs būtu brīvāki, lai militāristi nedominētu sabiedriskajā dzīvē. Bet transformācija notika pakāpeniski, skatoties notikumu gaitai līdzi. Pats galvenais, manuprāt, bija šī Tautas frontes kongresu debašu attīstība, pamazām konstatējot faktu, ka Latvija zaļa nevar būt, ja tā nav neatkarīga, un ka šis brīvības ceļš uz neatkarību ir vienīgais reālais. Tas dzima diskusijā un darbībā un pakāpeniski nostiprinājās.
Es atceros pirmos saietus pie Brīvības pieminekļa, kad daudzi cilvēki toreiz vēl teica: «Nē, tas ir kaut kas pārāk ekstrēms, mēs forsējam notikumu gaitu, mums nevajadzētu radīt iemeslu mums uzbrukt.» Apmēram tāda daļā cilvēku bija gaisotne. Bet cita daļa - jaunākā paaudze - bija tādi, kuri spēra radikālākus soļus uz priekšu. Mediju telpai kļūstot pieejamākai un brīvākai, Latviju aizvien vairāk sasniedza ārvalstu doma. Tautas frontes idejas un raidījumi, un televīzija, un mediji, tas viss vienkopus ņemtais - tas bija kā svaiga elpa. No šī svaiguma nevarēja neviens novērsties. Un tas arī izvilka mūsu vēlēšanas. Cilvēki bija ierāmēti, un daži negribēja šos rāmjus nomest.
<..> mums jau tikpat smagi bija izšķirties - vai iet reformu ceļu, vai iet revolucionāro ceļu. Tā ka īstenībā jau mūs piespieda iet šo revolucionāro ceļu, jo puči ir tie, kas tev tik sāpīgi iespēra pa aknām, ka tu nevarēji vairs citādi nemaz darīt.
<..> tie, kas ir brīvdomātāji, viņi paliek arī brīvdomātāji. Bet tie, kuriem ir tendence uz pārspīlētu režīma politisko aizstāvību, arī pārmetoties otrā pusē, tie kļūst par neticami lieliem jaunās politikas aizstāvjiem, lai gan iepriekš viņi pilnīgi citā virzienā ir airējuši. To es esmu novērojis pie pasniedzējiem un skolotājiem, kuri agrāk ir bijuši pārliecināti komunisti un slēguši ārā skolniekus no skolas par to, ka tie vai nu baptistu draudzēs ir gājuši un nav varējuši apmeklēt sestdienās skolu. Un pēc tam viņi kļūst tādi nacionālpatrioti, ka atkal slēdz ārā krievu meitenes par to, ka viņas varbūt kaut ko nedara tā, kā tam šausmīgi nacionālpatriotiskam cilvēkam liktos. Es šo kūleni arī esmu novērojis mūsu neatkarības cīņu gaitās. Bet tie, kas ir bijuši tādi kritiski, tie arī šodien ir kritiski, pret šodienas Latviju.
Vērtējot Augstāko padomi, ir zināms paradokss: no vienas puses savācās cilvēki - ekonomisti, kuri neko nezināja par tirgus ekonomiku, sanāca juristi - likumu rakstītāji, kuri nekad īsti nebija likumus rakstījuši. Un tā gandrīz katrā nozarē. Bet, no šodienas viedokļa skatoties, bija pietiekami daudz cilvēku, uz kuriem varēja paļauties, un saka, ka Augstākā padome no visiem Latvijas parlamentiem bija ar augstāko intelektu.
Es gribētu teikt, ka - ar atbrīvotu intelektu. Nedomāju, ka mūsu saeimas ir ar nepietiekamu vai zemāku intelekta pakāpi, taču tas intelekts ir saslēgts partiju, frakciju interešu važās. Viņš nav atbrīvots. Mēs bijām atbrīvoti, mēs gājām un radījām pilnīgi brīvā vidē bez barjerām. Mums nebija dažādu priekšnoteikumu. Es domāju, ka tādu brīvības pakāpi sasniegt, protams, nevienam no likumdevējiem pēc tam vairs nav izdevies un diez vai izdosies, jo tad ir daudz jānograuj, pirms tam daudzi mūri jāsalauž. Mēs salauzām, jo teicām, ka visi šie padomju laikā pieņemtie normatīvie akti zaudē spēku. Intelektam bija kur izpausties. Un bija arī cilvēki savākti - juristi un rakstnieki, un mākslas zinātāji. Korifeji katrs savā nozarē. Buķete! Galvenais, kas atšķīrās - patriotisms! Neviens neprasīja: «Cik man par to samaksās?» Vai vispār kaut ko samaksās, un vai tas ir algas jautājums. Nē! Tas bija pienākuma un darba jautājums! Arī tālaika ierēdniecības, kas nemaz tā nesaucās, darbībā bija tāds pats patriotisms, viņi bija gatavi strādāt un radīt. Un tāpēc jau arī tie laiki atšķiras no šīsdienas ar garīgā pacēluma un enerģētisko lādiņu, kas toreiz bija milzīgs. Tagad tas ir pieslāpētāks, un strādā faktiski pliks profesionālisms ar minimālu entuziasmu. Reizēm - paldies Dievam - kaut kas no nacionālpatriotisma pavīd, bet pamatā ir tīrs aprēķins.
Piekrīti apgalvojumam, ka revolūcija apēd savus bērnus?
Varbūt ne revolūcija, bet gan revolūcijas rezultāts - jā, tas zināmā mērā apēd savus bērnus. Varbūt ne tik ātri, kā franču revolūcijā tas notika. Mums tas notiek lēnām. Mani visvairāk pārsteidz tas, ka šo neatkarīgo domāšanu, kas nav savaņģota priekšnosacījumos, tagad neciena. Ļoti neciena. Jo visam jābūt standarta. Runā prezidents, premjers vai kas, bet viņi nedrīkst pārteikties, viņi nedrīkst izteikties cilvēcīgi, viņi nedrīkst būt paši, viņiem jālieto pareizas frāzes un viņiem sit pa pirkstiem un pa muti, ja viņi atļaujas būt cilvēcīgi. Tas ir tas slieksnis, kuram es netiku pāri.
Mūsu liktenis tika lemts ārpus mums pašiem un mūsu gribas. Viena no teorijām, kas pastāv un kas faktiski arī tiek daļēji kultivēta, ir tā, ka «kas tad tā jūsu neatkarība? Jums jau čeka sagatavoja un nolika visu priekšā». Ko tu saki par šo teoriju?
Čeka tomēr pretojās, es gluži nevaru piekrist tēzei, ka čeka sāka to. Čeka mēģināja revolūcijas uguni, cik nu var, iežogot, respektīvi, taisīt pretuguns aizsardzības sistēmas, lai neizplatās, lai paliek kontrolējamā apjomā. Kaut kādā mērā čeka, kā saka, sākotnēji palaida garām brīdi, kad varēja kaut ko droši vien noslāpēt. Tas nozīmē, ka tiešām visa šī Gorbačova glasnostj, visa tā ideja, ko toreiz viņš pauda, tā ļoti ātri pārņēma sabiedrību un radīja visus priekšnoteikumus, lai šī neatkarības cīņa nobriestu un iegūtu neatgriezeniskus apmērus. Bet viņi centās pretoties, tas ir fakts. Viņi mēģināja atrast šķeltnieciskus spēkus Tautas frontes iekšienē un mēģināja dalīt, skaldīt. Un arī mūsu citādi domājošie neatkarības atgūšanas ceļu mums bieži vien patraucēja. Es te domāju Pilsoņu komitejas un tamlīdzīgi, kas, no šodienas skata raugoties, jau runāja visu pareizi, bet runāja ne tajā laikā, kad tas būtu vajadzīgs. Tas varēja novest tieši pie lielākas pretdarbības jeb kontrolētākas un mērķtiecīgākas pretdarbības. Bet šī te - tāda mierīga attīstības forma, kā mēs gājām uz neatkarību, sākumā atjaunojot Satversmes četrus pantus un pēc tam vairāk, un tā tālāk -ar to visu, manuprāt, mēs maldinājām arī mūsu pretiniekus, liekot domāt, ka varbūt kaut kas apstāsies kaut kādā stadijā un nomierināsies. Bet, ja ejat jau ar tādu lielu uzstādījumu, uzreiz skaidri parādot visus savus mērķus, atklājot visus savus taktiskos gājienus un kārtis, jūs varat saņemt daudz mērķtiecīgāku pretsitienu. Es domāju, ka pretdarbība bija: «Gan jau viņi aplauzīsies.» Sistēma bija gatava individuāli apkarot cilvēku - brīvdomātāju, disidentu, bet nebija gatava sabiedrības viedokļa mainībai. Jo tad vajag mediju telpu, resursus, un vajag cilvēkus, kas to dara. Un vajag pārliecību! Šķobījās viss, resursi, cik es zinu, aizgāja neceļos. Ja bija cilvēki, tad pārliecības nebija. Mediju telpa nebija labvēlīga toreiz šiem frontes karotājiem.
Būtībā tu tā kā neatbalsti teoriju, ka atmoda bija čekas projekts.
Nekādā veidā! Es neredzu nevienu pantu šajā virzienā. Pārliecība bija dažāda Tautas frontes pusē. Un skaidrs, ka bija dažādi ceļi, kā kurš redzēja, kā neatkarība atgūstama. Bet tas ir tikai normāli. Mērķos jau nebija lielas atšķirības. Vieni teica: «Nu labi, ekonomiskā neatkarība, un pēc tam nākamie soļi.» Citi: «Nē, mēs tagad pasludināsim neatkarību un iesim.» Mūsu deputātu grupa, kas bija tā kā radikālākais Tautas frontes spārns, tikpat labi diskutēja ar to mērenāko Tautas frontes spārnu. Nu es nedomāju, ka tur bija kaut kāda ietekme. Gan janvāra notikumos, gan puča laikā, iespējams, ka bija kaut kāda komunikācija. Es tādā komunikācijā nepiedalījos. Bet, vērojot notikumus, pieņemu, ka kaut kāda domu apmaiņa bija arī ar stūra māju.