Kā nonācāt līdz tēmai, kas jums ir pilnīgi sveša - jums nav pat latviešu sakņu?
Jau kādu laiku rakstīju īsos stāstus dažādiem ASV izdevumiem, bet prātoju par romānu. Tad nejauši Mērilendas Latviešu muzejā uzgāju materiālus par latviešu strēlniekiem, un tur parādījās šis apzīmējums - Ļeņina harēms. Iedziļinājos tēmā (pats esmu vēsturnieks, gan ar specializāciju seno laiku vēsturē) un sapratu, ka šie notikumi: Krievijas revolūcija un latviešu loma tajā, PSRS celtniecība un latviešu upurēšana režīmam, - Rietumu pasaulē ir zināma tikai saujiņai vēsturnieku. Taču te bija varens stāsts, episks! Es ar to aizrāvos! Saujiņa vīru, kas cīņā par savas valsts neatkarību ir gatavi uz visu! Un traģēdija, kas seko. Veicu pamatīgu faktu izpēti, konsultējos ar vēsturniekiem ASV, tad devos uz Maskavu, iemācījos krievu valodu un pētīju arhīvus. Labu laiku pavadīju arī Rīgā, muzejos un arhīvu pētījumos, sarunās ar cilvēkiem. Kopumā izpēte un rakstīšana aizņēma septiņus gadus. Pa vidu es vēl Mančestras Universitātē ieguvu maģistra grādu radošajā rakstīšanā - Ļeņina harēms ir mans diplomdarbs. Man ir patiess prieks par to, ka arī latviešu vēsturnieki, ar kuriem konsultējos, atzīst, ka romāns ir diezgan precīzs vēsturiskajā ziņā.
Vai jau sākotnēji zinājāt, ka latviešiem un krieviem, arī baltvāciešiem (pat vēsturniekiem) ir dažādi viedokļi šajos nesenās vēstures jautājumos?
Nezināju, lai gan aizdomas man bija. Taču izpētes gaitā es to redzēju. Īpaši jau jautājumā par 1940. gadu: krievi uzskata, ka viņi palīdzēja Latvijai cīnīties pret nacistiem, bet lielākā tiesa latviešu ir pārliecināti, ka toreiz vienus iespējamos okupantus nomainīja otri.
Kāds ir jūsu viedoklis par 1940. gadu un krievu armijas ienākšanu Latvijā? Tā bija okupācija vai nebija?
Okupācija bija. Protams. Tādiem notikumiem nav cita apzīmējuma. Īpaši jau ņemot vērā turpmākos notikumus - masu deportācijas, kuras skāra tieši inteliģenci. Tika izsūtīti līderi: politiķi, uzņēmēji, mākslinieki un rakstnieki - visi tie, kas spēja pieņemt lēmumus un virzīt sabiedrisko domu. Tie, kas palika, nebija līderi, viņi nebija raduši pieņemt lēmumus valsts mērogā. Kad es par to runāju ar saviem krievu draugiem, mums rodas domstarpības, jo viņi tam negrib piekrist. Taču fakti ir un paliek fakti.
Ņemot vērā šīs vēsturiskās nesaskaņas - vai rakstot jūs domājāt par tiem, kas lasīs šo romānu? Kam tas ir domāts vairāk - latviešiem, krieviem, amerikāņiem?
Protams, es domāju par lasītājiem. Par lasītājiem ir jādomā, citādi paliksi viens pats ar savu grāmatu un varēsi pats to lasīt (smejas). Vairāk rakstīju angliski runājošajai pasaules daļai, jo vidusmēra angliski runājošais neko nezina par likteni, kāds skāra mazās valstiņas, kas tika iekļautas PSRS. Jā, pateicoties Solžeņicinam, viņi zina, ka bija gulags, taču domā, ka šīs safabricētās apsūdzības un ieslodzīšana skāra tikai Krievijas disidentus. Tāpēc arī mans galvenais varonis ir baltvācietis, ārpusnieks - lai ārpusniekiem vieglāk ar viņu identificēties. Vēl joprojām ir cilvēki, kas pat neapjauš, ka komunisti vienkārši turpināja Krievijas impērijas tradīcijas - ekspansiju. Tas ir arī stāsts par to, ko lielās nācijas nodara mazajām. Vēl ir aspekts, par kuru jūs zināt maz - ka Rietumos cilvēki nedomā par to, tieši ko komunisti nodarīja cilvēkiem, lielākoties tā izpratne ir Džeimsa Bonda līmenī. Komunisti kā pretmets plēsīgajiem kapitālistiem, nevis kā plēsoņas, kas iznīcināja cilvēkus par nepareizu grāmatu lasīšanu, par valodu zināšanu, par citām neiedomājami smieklīgām lietām. Taču, no otras puses raugoties, es rakstīju universālu romānu ikvienam lasītājam par to, kā cilvēks meklē savu identitāti, cenšoties izdzīvot ārkārtīgi grūtā vēsturiskajā laikā. Kā tādu šo grāmatu var lasīt ikviens.
Mani ļoti pārsteidza - pozitīvā ziņā - tas, ka arī latvieši šo grāmatu uzņem labi. Kad Ņujorkā tika atvērta romāna angliskā versija, grāmatu izlasīja arī Latvijas vēstnieks ASV Andris Razāns, un viņš ir vēsturnieks, protams, arī politiķis. Viņam patika. Patika arī daudziem citiem latviešiem, kas uzteica šo romānu un bija priecīgi, ka šī tēma parādās arī angliskajā vidē.
Kad konsultējāties ar vēsturniekiem - vai bija reizes, kad krievu un latviešu vēsturnieku viedokļi atšķīrās, un kuram jūs tad devāt priekšroku?
Lielākoties viedokļi sakrita, taču bija arī gadījumi, kad vienprātības nebija: vai vācieši maksāja kādam no strēlniekiem par biedru izspiegošanu vācu labā? Daži apgalvo, ka tā ir leģenda, bet daži - ka fakts. Tad es kā rakstnieks izvēlējos interesantāko versiju. Taču, pirms sūtīju romānu izdevējiem, nosūtīju to diviem latviešu vēsturniekiem, vienam angļu un vienam amerikāņu.
Te nu ir vēl viens jautājums, kas ir mazliet vieglprātīgs, tomēr balstīts uz romāna galvenā varoņa dzīves gaitā gūtajām atziņām un arī jūsu atbildi par okupāciju: izskatās, ka šī romāna tapšanas gaitā gan jūs pats, gan Viktors Rūks zināmā mērā esat kļuvuši par latviešiem. Vismaz par nesenās vēstures notikumiem jūs domājat līdzīgi mums.
Daudzējādā ziņā Viktora Rūka garīgā izaugsme romāna gaitā risinājās paralēli manai (kā rakstnieka un arī cilvēka) izaugsmei, un mēs abi mainījām savu paradigmu. Taču vispārīgi - šis romāns ir par identitātes veidošanos: nacionālās, personiskās. Par vietu šai pasaulē, šai Visumā. Viktors meklē savu identitāti, savu vietu pasaulē. Viņš to dara tajā pašā laikā, kad savu identitāti cenšas atrast arī Latvija - vai tā vienmēr būs Krievijas impērijas daļa, vai ir iespējama neatkarība, kā to sasniegt. Tas ir kopīgs ceļš, ko mēro cilvēks un valsts. Cauri neatkarības cīņām un kultūras ziņā plaukstošu jaunu valsti līdz nākamajai okupācijai un nākamajam karam. Viktors ir atvērts izziņas procesam jau no paša sākuma. Viņa pārvērtības romāna tālākajā gaitā tikai apliecina: ja būsi gatavs izpētei, tu nekad nevari būt pārliecināts, kurp šī izpēte tevi novedīs, taču vari būt pārliecināts, ka jaunas zināšanas tevi mainīs.
Man jūsu romāns atgādina slaveno baltvāciešu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka triloģiju Baltiešu gredzens - tas ir autobiogrāfisks romāns, un galvenā varoņa pārdomas brīžiem ir ļoti līdzīgas Viktora Rūka atziņām. Ko par šo romānu saka baltvācieši mūsdienās?
Man ir daži paziņas, kuriem ir baltvāciešu saknes, taču viņi sevi uzskata par latviešiem. Man tas šķita ļoti apbrīnojami un interesanti - šī identificēšanās ar zemi, kurā tu dzīvo.
Valsts veido pilsoni?
Jā. Tas ir amerikāņu domāšanas veids, ASV jau savulaik tika radītas ar domu, ka šeit dzīvojošie kļūs par vienotu nāciju. Tas gan ne vienmēr ir izdevies, tomēr man šī ideja patīk: tu esi un jūties piederīgs valstij, kurā dzīvo. Kļūsti par savas valsts daļiņu. Tā es domāju, diez, kas ar Viktoru notiks tālāk, pēc mana romāna beigām...
Kas ar viņu notiks?
Es par to domāju. Šobrīd gan esmu sācis rakstīt citu romānu par Latviju - par mežabrāļiem četrdesmitajos un piecdesmitajos gados. Plānoju arī stāstu krājumu par piedzīvojumiem mūsdienu Rīgā.
Jums tādi ir bijuši?
(Smejas) Ir gan, un es plānoju, ka būs vēl. Šobrīd galvenais darbs ir rakstīt scenāriju filmai Ļeņina harēms, līdz vasaras beigām plānoju to pabeigt.
Vai Ļeņina harēms tiks izdots arī citās valstīs?
Noris sarunas ar vairākām skandināvu izdevniecībām, ASV romānu plāno izdot vēlreiz, šoreiz lielākā apgādā, arī vācieši ir izrādījuši interesi. Šī ir grāmata par identitāti. Varoņa, autora, lasītāja - tas ir jautājums, uz kuru atbildēt pēc izlasīšanas. Kas ir Viktors Rūks? Kas esmu es? Un kas esi tu, lasītāj?