Demokrātija nav visatļautība. Raivis Dzintars citē Aleksandra Lukašenko iecienīto teicienu. Skan aplausi. Jo runa ir par referendumu nepilsoņu jautājumā, kura rīkošanu CVK ar politisku lēmumu ir noraidījusi. Pirms valodas referenduma CVK vadītājs Arnis Cimdars apgalvoja, ka CVK ir tehniska institūcija, kas nevar politiski vērtēt iesniegto likumprojektu saturu. Pa šo laiku acīmredzot kaut kas ir mainījies.
Gods godam, pats Arnis Cimdars pirms balsojuma paziņoja, ka uzskata - iesniegtais likumprojekts būtu jānodod tautas izvērtēšanai -, bet balsojumā viņš atturējās. Ja CVK arī turpmāk ar balsu vairākumu vērtēs to, kurš priekšlikums ir politiski atbilstošs referendumam, kurš ne, varam klapēt teātri ciet. CVK sastāv no partiju vēlētiem pārstāvjiem, un tās sastāvs atspoguļo Saeimas sastāvu.
Referendums ir alternatīvs demokrātijas instruments, kurā zināma tautas daļa var ierosināt vai noraidīt likumprojektus, kuros Saeimas vairākumam ir cits viedoklis, - patīk tas kādam vai ne. Pretējā gadījumā šie likumprojekti būtu gājuši normālu likumdošanas ceļu Saeimā. Ja ar politisko vairākumu vērtēs referendumam izvirzītus jautājumus, gluži loģiski, ka ar varas vairākuma balsīm tie tiks bloķēti. Respektīvi, referenduma institūcija zaudēs jebkādu jēgu, jo jebkuru tautas ierosināto lietu CVK līmenī varēs izbalsot pie varas esošais politiskais vairākums.
Tas ir absurds, kas neatbilst CVK funkcijām un būtībai. CVK uzdevums ir nodrošināt godīgu balsojuma vai vēlēšanu norisi, nevis vērtēt, kurai partijai ir un kurai nav tiesību piedalīties vēlēšanās. Piešķirot CVK netipiskas tiesības, tiek kropļota politiskā sistēma. CVK nav ne Saeima, ne Valsts prezidents, ne Satversmes tiesa.
Sabiedrība ir ārkārtīgi nokaitināta par Vladimira Lindermana iniciatīvām, tomēr tās atspoguļo ne tikai viņa, bet ļoti liela cilvēku skaita viedokli. Šie jautājumi balsošanas ceļā a priori ir nolemti neveiksmei, jo latvieši, kas ir Latvijas pilsoņu vairākums, galvenokārt balso pret tiem.
Tomēr tie ir jautājumi, kurus nevajadzētu risināt ar referendumu. Jo tie skar minoritāšu jautājumu, bet minoritātes tāpēc ir minoritātes, ka ir mazākumā. Ja majoritāte nepiešķirs minoritātei tiesības, tā nekad tās neiegūs ar balsošanas mehānisma palīdzību pret vairākuma gribu. Te viss ir atkarīgs no majoritātes augstsirdības un taisnības izpratnes, kas var būt dažāda. Bet nevienu ar varu mīlēt piespiest nevar.
Tomēr ir jautājumi, kā nāvessods, seksuālo minoritāšu tiesības vai eiro ieviešana, kuru legālais risinājums atšķiras no socioloģiskajos pētījumos ilgu laiku redzamās sabiedrības vairākuma izpratnes. Varam pieņemt, ka tie pilnīgi citādi realizētos dzīvē, ja par šiem jautājumiem tiktu rīkots referendums.
Tas, ka atsevišķi jautājumi tik drausmīgi kaitina sabiedrību, vienkārši liecina, ka tie ir ļoti sasāpējuši un izteikti svarīgi. Tie ir jārisina, nevis kā strausam jābāž galva smiltīs, politiski pavēlot CVK noņemt šo jautājumu no darba kārtības. Latvijā dzīvo gan krievi, gan nepilsoņi.