Katram savs
Līdzīgi ir ar visām tā dēvētajām profesionālajām balvām dažādu prestižu suvenīru veidolā. Sevišķi kultūras jomā, jo atšķirībā no sporta, kur pastāv varbūtība fiksēt pie finiša strīpas, mākslās un literatūrā kaut cik «objektīvu» kritēriju vai ideāla vērtēšanas sistēma nav iespējama a priori, jo, pirmkārt, darīšana ir ar tik ēterisku substanci kā cilvēku garīgā, radošā darba rezultāti, kas vai nu ir, vai nav raduši laikmeta garam atbilstošo atbalsojumu publikas un dažnedažādu speciālistu-ekspertu-kritiķu-profesionāļu prātos un sirdīs. Un, otrkārt, arī paši vērtētāji ir subjekti, nevis neapstrīdami precīzi kā Šveices pulksteņi hronometri vai fotoradari. Un tomēr - kādēļ katrs kinematogrāfists klusībā vai skaļi sapņo par Oskaru, katrs literāts par Būkeru vai, dies-pas, Nobeli, katrs mākslinieks - par Japānas Premium Imperiale, bet ikviens teatrālis - par, teiksim, Eiropas teātra balvu? Tāpēc, ka šie suvenīri ir statusa simboli un cilvēks kā sociāls dzīvnieks ar visu asinīs mutuļojošo mītisko apziņu nespēj iztikt bez savas varonības redzamiem, aptaustāmiem pierādījumiem - trofejām, kas ļauj tam «izcelties» sev līdzīgo bara vidū - kā īpašajam. Arī kolekcionēt balvas un statusa apliecinājumus nav nedz nosodāmi, nedz slavējami. Gluži tāpat kā ignorēt tos. Katram savs, tikai cilvēcīgi.
Starptautiski atpazīstamas
Pasaulē eksistē gūzma atzinības apliecinājumu teātra jomā. Sākot ar starptautiskiem zīmoliem (profesionālajās aprindās atpazīstamas ir piecas - Tonija balva ASV, Lourensa Olivjē balva Lielbritānijā, Moljēra balva Francijā, Zelta maska Krievijā un Eiropas teātra balva Jaunās teātra realitātes), beidzot ar dažādām nacionālās nozīmes balvām un/vai sabiedrisko organizāciju atzinību, kas var izrādīties daudz «svarīgāka» un «prestižāka» pat par internacionālu statusa relikviju - te, protams, pasaules līderis ir Japānas Premium Imperiale jeb Imperatora balva, jo mākslās, izņemot literatūru, Nobela prēmiju nepiešķir. Gods saņemt ir arī ANO UNICEF Kultūras programmas balvas teātra jomā.
Būtiski saprast, ka balvai «kā tādai» jau nav nekādas vērtības, ja vien tā nav iespaidīga naudas prēmija vai nav rotāta ar briljantu inkrustācijām, kāda, piemēram, ir Staņislavska balva. Un kurus spiedīgos materiālos apstākļos var nodot tirgošanai e-bay aukcionā, pārdot muzejam vai nest uz lombardu. Kultūras vēsture zina ne mazums šādu gadījumu…
Balvas - atzinības simbolisko jeb «patieso» vērtību rada sabiedrība un/vai profesijā iesaistīto līdzcilvēku loks. Tātad Latvijas Spēlmaņu nakts ceremonijas «neparocīgajam bleķa suvenīram» Skatuves naglai ir tāda pati vērtība kā amerikāņu Tonijam vai krievu Zelta maskai. Tikai simboliskais statuss tāds maziņāks.
Vērtēšanas modeļi
Arī klasiskie, populārākie mākslas vērtēšanas modeļi ir divi. Nosacīti tos var dalīt «oskaru modelī» un «žūriju modelī». Būtiskā atšķirība - ja pirmajā modelī profesionālā vide pati deleģē kandidātus balvām, autoritatīva attiecīgās jomas profesionāļu žūrija atlasa «listes» jeb garos un īsos nominantu sarakstus un tikai tad viss attiecīgās jomas profesionāļu loks (gan Oskaru, gan Toniju, gan Lielbritānijas Olivjē, Francijas Moljēra, Austrijas nacionālās teātra balvas Nestroy preise gadījumos tas ir «akadēmiķu loks» - visi konkrētā jomā aktīvi strādājošie plus iepriekšējo balvu laureāti) slēgtā balsošanā nosaka uzvarētāju - pēc vienkārša matemātiskā cipara: kam vairāk balsu, tas uzvar.
Otrs modelis, kurš allaž izsauc viskvēlākos protestus un diskusijas, ir «žūriju modelis», kur fināla balsošanā piedalās un uzvarētājus nosaka t. s. ekspertu jeb noteiktu organizāciju (parasti - balvas iniciatoru) deleģētu profesionāļu un līdzjutēju. Taču tradicionāli šie ir visstrīdīgākie lēmumi, jo skaitās subjektīvāki. Taču tā ir šķietamība, ciparu apmāns - jo ar ko gan atšķiras 12 žūrijas biedru vērtējuma kopsumma «gada labākajai mazās formas teātra izrādei» Krievijas Zelta maskā (tipisks žūrijas modeļa paraugs) no 274 ASV Dramaturgu ģildes biedru vērtējuma par Toniju labākajam oriģināldramaturģijas iestudējumam, kas reprezentē šķietami objektīvāko «oskaru sistēmu»? Ar to, ka 12 ir mazāks cipars par 274?
Apmierināto tur, kur mākslās notiek «sporta sacensība», nekad nav un nebūs. Pēc definīcijas. Gribas alternatīvu? Lūk, ir taču Publikas balsojuma balvas un skatītāju vētrainie aplausi - teātra ļaužu mīļākā maizīte. Tautas mīlestība, galu galā.