Ziņa, ka top dramatisks darbs par Latvijas brīvvalsts laika bestselleru autoru, kurš plūstoši pārtapa glorificētā padomju tautas autorā, un ka šo darbu raksta Māra Zālīte, nevar neintriģēt. Jautājums, kādēļ līdz šim brīdim Latvijā nav visaptveroša, Viļa Lāča daiļradi un personību tās pretrunīgumā analizējoša pētījuma, būtu atsevišķa raksta vērts. Tāda rakstnieka dvēselē, kura darbus aizrautīgi lasa desmitiem tūkstošu latviešu, kas no savas popularitātes necieš, bet spēj, kad nepieciešams, parakstīt deportējamo cilvēku sarakstus, nevar neslēpties dēmoni. Tas, ka pie sarežģītās tēmas risinājuma ķeras teātris, potenciāli par mūsu skatuves mākslu pasaka ko ļoti pozitīvu. Protams, ja šī izcilā izdevība netiks palaista garām. Māras Zālītes lugas iestudējums stāstīšot ne tik daudz par Vili Lāci, cik par tautu un dažādām izvēlēm. Dramaturģe kā Sibīrijas bērns ar tēmu ir personiski saistīta, un tas ļauj cerēt, ka jaunajā iestudējumā Nacionālais teātris spēs atbrīvoties no Vadonī ievazātā bezkritiskā vēstures klišeju skatījuma. Cerams, ka lieliskā dramaturģe, kuras pēdējie nacionālām tēmām veltītie darbi gan bijuši pretrunīgi vērtēti, nebūs ignorējusi faktu, ka V.Lācis ir arī ļoti mīlēts autors. Nevis tāpēc, ka ideoloģijas iemiesotājs, bet tāpēc, ka spējis uzrakstīt ko tādu, kas latvisko dvēseli acīmredzot visos laikos aizkustinājis. Ko lai dara - M. Zālītes kādā intervijā minētais Vanadziņš patiesi ir skaists. Kaut arī tā autora rokas līdz pleciem mirktu asinīs.
Izrāde jau pirms nedēļām pacentās radīt «skandālu» - izvēloties plakātam Raimonda Staprāna gleznu. Tā, manuprāt, ir laba zīme. Plakāts ir provokatīvs, un arī izrādei jābūt provokatīvai. Tikai provokācija ļauj paskatīties uz klišejām apaudzētu tēmu pa jaunam, pašam domāt un formulēt savu attieksmi.
Izrādei piesaistīti atzīti profesionāļi - scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Arturs Macats, lomās visu paaudžu Nacionālā teātra spožākie aktieri - sākot ar Uldi Dumpi, Lāsmu Kugrēnu, Mārci Maņjakovu, Normundu Laizānu, Ditu Lūriņu, beidzot ar fascinējošajiem jaunajiem, kas pagājušās sezonās teātrī ienesuši jaunas vēsmas, - Ivaru Kļavinski, Jāni Āmani, Jāni Vimbu. Lāci spēlēs apdāvinātais, salīdzinoši maz redzētais Kaspars Zvīgulis. Visi elementi veiksmei ir vienkopus. Bet tikai sestdienas vakarā redzēsim, kurp šobrīd iet Nacionālais teātris - pa Vadoņa vai tomēr jaunu ceļu.