Meklē senčos
Pēc starptautiskā DNS slimību klasifikatora atkarībai ir skaidra definīcija: «Tā ir personība, kurai ir specifiski personības traumējumi indivīda personības un uzvedību jomā, kas ir saistīti ar personiskiem pārdzīvojumiem un sociālo saikņu satrūkšanu. Visbiežāk atkarība veidojas jau agrā bērnībā, pusaudžu vecumā, un problēma apjomus pieņem pieaugušā dzīves laikā.»
Atkarības saknes jāmeklē gēnos. «Teicienu par septiņiem augumiem un tēvu grēkiem katrs ir dzirdējis. Pētījumi pierāda, ka genogrammā (paaudžu musturā) ir iešifrēts, vai lemts būt atkarīgai personībai vai tomēr ir potenciāls būt veselam, bet ar dažiem kaitējumiem, kurus cilvēks apzinās un risina. Dzimtas koki tiek pētīti aizvien vairāk, un no informācijas, kas tiek iegūta, arī var izdarīt attiecīgus secinājumus,» saka narkoloģe un psihoterapeite Ināra Vārpa. Piemēram, ja tēvs bijis atkarīgs no alkohola, bet vecaistēvs - kāršu spēlmanis, tad iespējams, ka šajā paaudzē dēlam atkarība izpaudīsies kā vergošana datoram.
Šaudīgu acu skatienu
Visas emocijas jāpiedzīvo ģimenē. Ja emocionālās attiecības nav piepildītas, tad tās tiek meklētas ārpus ģimenes un šajā gadsimtā visbiežāk pie datora. «Vientuļnieka tipa cilvēki ir vairāk tendēti uz datoratkarību,» saka I. Vārpa un skaidro: «Vientulības mākts cilvēks datorā dzīvo, draudzējas, intelektuāli uztankojas, izgāž dusmas, piedzīvo arī seksu, uzspēlē spēlītes, padarbojies virtuālā fermā vai akvārijā. Un tas viss notiek tā vietā, lai lasītu grāmatas, ietu uz teātri, mīlētu un draudzētos ar cilvēkiem, sportotu… izmantotu visas tās iespējas, ko dod aktīva dzīve.»
Datoratkarīgais nolien sev drošā vietā prom no citu acīm un tad - pārvēršas. Lai komunicētu, bieži vien tiek paņemta cita identitāte - niks, svešs vārds. «Nav klātbūtnes, nav tiešu emociju, nav personīgās harismas,» uzskaita I. Vārpa un uzsver: «Komunikācija notiek ar taustiņiem, ar ekrānu, pašam ar sevi. Pat ja atnāk atbilde, tie ir tikai vārdi uz ekrāna, jo pretī sēž tieši tāds pats komunicētājs.»
Kā atpazīt datoratkarīgo? I. Vārpa nosauc raksturīgākās iezīmes - miega un gremošanas traucējumi, neveselīgs izskats, bāla sejas krāsa, apsarkušas acis, koncentrēšanās grūtības, pavājināta atmiņa, minimāls vārdu krājums, kautrība, nespēja normāli komunicēt ar citiem, izklaidība, depresija, emocionālā nenoturība, nervozitāte.
Visprimitīvākais tests datoratkarīgajam būtu jautājums: «Vai tas, ko es daru, kā jūtos un domāju, ir normāli?» - «Saskaņā ar cilvēka tiesībām uz brīvību demokrātija, globalizācija un citi faktori vārdu «norma» ir vienkārši svītrojuši. Tagad cilvēki dzīvo pēc principa, ka viss ir iespējams. Liela daļa cilvēku sev šādu jautājumu - «vai tas ir normāli» - nemaz neuzdod un neapgrūtina sevi ar atbildes meklēšanu,» situāciju skaidro I. Vārpa un uzsver: «Bet jautājumu ir daudz. Piemēram: «Vai tas ir normāli, ka ikkatru nakti sēžu pie datora, ka attiecības tiek uzturētas datorā, ka neeju svaigā gaisā, ka jūtos vienmēr noguris, ka sāk sāpēt mugura un acis? Ko tas - dators - ar mani dara? Vai kopš aizraušanās ar tvītošanu vai sēdēšanas feisbukā es neesmu mainījies? Vai tas nav iespaidojis manas attiecības ar draugiem, ģimeni, bērniem? Vai tas nav radījis finanšu un veselības problēmas?» Tikko godīgi katrs pats sev spēj atbildēt, solis ir jau sperts.»
«Labs piemērs, lai pierādītu atkarību, ir mobilā telefona aizmiršana mājās,» iesaka I. Vārpa. Daži cilvēki spēs savu dzīvi kreatīvi, elastīgi, spontāni organizēt arī bez tā, un trauksmes līmenis viņiem nepalielināsies. Bet būs cilvēki, kas nobīsies, uztrauksies. Bet būs arī tādi, kuriem pazudīs pamats zem kājām, iestāsies panika un dzīve šķitīs paralizēta līdz brīdim, kad viņiem rokās atkal būs tālrunis.
Attaisnojumu atrod
Katrs pats zina, kāpēc izvēlas sēdēt mājās pie datora tā vietā, lai aktīvi baudītu dzīvi. Daži uzskata, ka datorspēles attīsta domāšanu. Citiem tās ir tāpēc, lai atslēgtu savu prātu no kāda cita uzdevuma. Vēl daži domā, ka tādā veidā viņi var uztrenēt reakciju.
«Attaisnojumus datoratkarīgie atrod tāpat kā alkoholiķi, kuriem pie vainas ir stress, vientulība, dzīvesprieka trūkums…. Datoratkarīgie saka, ka virtuālā realitāte taču ir pasaules tehnikas sasniegums, tur ir ātrie kontakti un aptverama pasaule, tur ir personības celšanas iespējas, zināšanas, perspektīva. Jā! Tas viss tur ir un neviens to neapšauba, bet ir jautājums, cik tas daudz tiek lietots un vai, to lietojot, nerodas atkal jaunas problēmas.» Pēc psihoterapeites domām, tā, ka dators palīdz risināt bērnības traumatiskās problēmas, ir ilūzija. «Dators rada ilūziju, ka viss ir kārtībā, ka esmu sociāli piederīgs cilvēks, interesants cilvēks, jo daudz lasu, tviterī izsaku savas domas un arī zinu, ko citi domā.»
Kā atbrīvoties
Svarīgi ir nevergot tehnoloģijām. «Pasaule mainās, un tehnoloģiju progress dinamiski attīstās. Viss, kas tiek saražots, ir arī jāpatērē, jo, ja nepatērēs, tad nebūs pelņa,» skaidro psihoterapeite un uzsver: «Bet atkal ir jautājums - vai es gribu būt par to, kas nodrošina kādam bagātību? Vai es gribu būt kādam vergs?»
Nevajag baidīties pieņemt lēmumus. Ja cilvēks ir mentāli, intelektuāli, sociāli nobriedis, tad viņš pats arī pieņem lēmumus, bet atkarība ir infantilitāte. Atkarīgai personai ir grūtības ar lēmumu pieņemšanu bez saskaņošanas vai apstiprinājuma no citiem cilvēkiem. Atkarīgai personai ir grūti izteikt savu viedokli, kas būtu pretrunā ar citu domām, jo ir bail zaudēt atbalstu un apstiprinājumu. «Neadekvātas ir raizes palikt vienam - «ja neesmu tviterī, tad neesmu nekur»,» teic I. Vārpa.
Cilvēki, kuriem ir tendence būt atkarīgiem, lielāko daļu ir emocionāli traumēti cilvēki un viņi baidās no kritikas, jo būt kritizētiem - tā ir atkal jauna trauksme. «Neviens dzērājs negrib dzirdēt, ka viņš ir dzērājs. Atkarīgs cilvēks ir nedzirdīgs, nejūtīgs, neredzīgs par savu problēmu. Trejādais noliegums, kas noliedz problēmas esamību, noliedz arī palīdzības vajadzību. Bet tajā laikā problēma turpina progresēt, attīstīties,» mudina ņemt vērā I. Vārpa un iesaka runāties ar citiem cilvēkiem klātienē.
«Neviens atkarīgs cilvēks (no datora vai alkohola, vai narkotikām atkarīgais) nav pilnībā vientuļš, viņam apkārt ir sociālā vide, ir draugi, kolēģi, radinieki … Svarīgi ir nevis kritizēt un uzbrukt, bet draudzīgi aprunāties. Ja visi draudzīgi apvienosies, tad ir cerība, ka atkarīgais būs spiests saredzēt un pārvarēt savu problēmu,» kolektīvā atbalsta spēku aicina ņemt vērā psihoterapeite.